Emsis: Esmu prāta zaļais

Pirmais zaļais premjerministrs Eiropā Indulis Emsis ir viens no vispretrunīgāk vērtētajiem politiķiem Latvijā pēdējo gadu laikā. Kamēr Latvijas iedzīvotāji trina mēles par premjera «murkšķa miegu», Emsis brauca uz Ministru kabinetu ar divriteni un zaļie spītīgi apgalvoja, ka viņiem par savu Emsi nav jākaunas. «Vides Vēstis» sarunā ar viņu vaicāja par zaļajiem uzskatiem Latvijā, pasaulē un Induļa Emša prātā, lai lūkotu redzēt lietas mazliet tālāk par kaimiņa sētu.

emsis

Pie kuriem zaļajiem jūs pieskaitāt sevi – esat radikālis vai arī piederat klusajiem un miermīlīgajiem zaļajiem?

Zaļajā kustībā esmu iesaistījies kā profesionālis biologs un ekologs. Piecpadsmit darba gadus pirms iesaistīšanās politikā esmu veltījis mežu ekoloģijai, arī darbs politikā vairāk vai mazāk ir bijis saistīts ar vides jautājumiem. Nekādi neiederos zaļo fundamentālistu lokā, ar viņiem es nesaprotos un bieži esmu nikns uz viņiem. Manuprāt, šādas idejas nāk par sliktu visai zaļajai kustībai. Ir sirds zaļie, un ir prāta zaļie. Es esmu prāta zaļais. Manā sirdī ir bijība pret visu dzīvo, un tā ir vienīgā reliģija, kuru es atzīstu. Esmu pagāns pēc būtības un redzu pasauli kā lielu dabas veselumu. Nāku no laukiem, no zvejnieku ģimenes, un mana filozofija ir veidojusies Vitrupes jūrmalā, ļoti skaistā un ideālā dabas un cilvēku vidē. Manas bērnības vides sabiedrība bija ierobežota, tur nebija urbanizācijas un tās uzslāņojumu. Mani ideāli ir saglabājušies no bērnības laikiem, un tie man kā vilkam vienmēr liek skatīties atpakaļ uz mežu, uz maz pārveidoto vidi un Latvijas laukiem. Tā ir patiesība, ko es saprotu labāk par pilsētu. Viss pārējais ir iemācīts un apgūts, bet pamats slēpjas vienkāršā lauku cilvēka gudrībā, kā sadzīvot ar dabu, un prasmē gūt labumu vienam no otra. Tas ir ļoti vienkārši, bet šodien, raugoties uz civilizācijas attīstību, konflikts starp cilvēku un dabu aug augumā. Šķēres veras vaļā, un viens asmens nosaka cilvēku prasības pēc labākas dzīves kvalitātes, bet otrs asmens rāda, ka šīs prasības paģēr aizvien vairāk dabas resursu. Diemžēl zemeslodes iecietības mērs tuvojas galējai robežai – ekoloģiskā krīze jeb sprādziens tuvojas neizbēgami. Tāda ir civilizācijas dilemma – tā rok kapu pati sev. Zaļie ir tie, kas mēģina samazināt kapa rakšanas tempu, jo pārtraukt to nav mūsu spēkos.

Pretrunu šķēres attiecas arī uz jūsu dzīvi, jo, raugoties uz laukiem kā vilks uz mežu, tomēr dzīvojat pilsētā. Turklāt dzīvojat un strādājat nevis mazpilsētā, bet galvaspilsētā, kas iesūkusi sevī vai pusi Latvijas iedzīvotāju.

Jā, no tā vairs nevar izbēgt, ja esi saistījis savu dzīvi ar politiku. Nesen svinējām Zaļajai partijai 15 gadu jubileju, un tā ir arī mana dzimšanas diena politikā. Tas ir darbs lielpilsētā, es pat teiktu – daudzās lielpilsētās. Saeimas lauku deputāti, tāpat kā es, var aizbraukt uz savu dzimto vietu tikai nedēļas nogalēs, un, ziniet, tas sekmē izpratni par to, kāda ir lauku vides patiesā vērtība. Pat tad, ja atmetam politiku, ļoti daudzi Latvijas iedzīvotāji var nodrošināt sev pienācīgu dzīves kvalitāti, tikai dodoties uz pilsētu un tur strādājot. Tā ir tā pretruna. Agrāk lauku būtība un sūtība bija pārtikas un nepieciešamo izejmateriālu ražošana, kas nodrošināja cilvēku dzīvi, bet tagad šī ražošana, ievērojot industriālo augšupeju, var nodrošināt aizvien mazāk cilvēku. Sabiedrības attīstības pakāpi rēķina pēc kritērija – cik cilvēku dzīvo un strādā laukos. Vakareiropā tas ir aptuveni pieci procenti, un šim skaitlim ir tendence samazināties. Latvijā mēs piedzīvosim līdzīgu procesu, un tas nozīmē, ka vismaz 95 procentu iedzīvotāju dzīve būs saistīta ar pilsētu, nevis lauku viensētu, ko no ekoloģiskā jeb vides viedokļa arī savos zinātniskajos darbos un ziņojumos esmu definējis kā ideālu saimniecības formu.

Kāpēc tā ir ideāla?

Viensēta nerada atkritumus un iekļaujas dabas ciklā. Mums tomēr jābūt reālistiem un jāredz, ka šāda tipa viensētas būs redzamas vien Brīvdabas muzejā. Gan jāteic, ka sabiedrībā ik pa laikam uzplaukst kāda mode, un šodien tie cilvēki, kam ikdienā vairs nav tik ļoti jārūpējas par savas dzīves kvalitāti, aizvien vairāk skatās uz lauku vidi. Viņiem šī vide patīk, bet diemžēl viņi ir atsvešināti no tās un reizēm tur ienes arī negatīvas lietas, lai gan lielākoties neko sliktu nedara. Piemēram, biznesa cilvēkiem, kas sasnieguši zināmu labklājību, pēdējais modes kliedziens ir briežu dārzs. Tur nav nekādas materiālās ieinteresētības, ir tikai izdevumi. Tas ir kā standarts. Ir viskija pudeles, uz kurām ir aurojošs briedis un teksts: «Atpakaļ pie pirmatnējiem instinktiem!» Ar tiem briežu dārziem ir kaut kas līdzīgs, jo cilvēku velk atpakaļ pie dabas. Mans kādreizējais profesors Bušs mēdza sacīt, ka ir tikai divi instinkti, no kuriem cilvēce nav atbrīvojusies modernajā sabiedrībā: medību un zvejas instinkts. Katram vīrietim tie ir dziļi gēnos, un, līdz ko tas būs iespējams, viņš meklēs un atradīs veidu, kā piepildīt dabas aicinājumu rūpēties par pārtiku. Tas ir fantastiski – cilvēki ir gatavi izdot daudzus tūkstošus, lai tikai varētu piekopt šo seno instinktu un aizstātu dabas trūkumu. Esmu skatījies uz zemledus makšķerniekiem, kas ir gatavi dienām ilgi jebkuros laika apstākļos sēdēt un makšķerēt, lai gan ar zivju noķeršanu pārtikai tam ir mazs sakars, lielākoties labi, ja loma pietiek kaķim. Kas tur cilvēku uz ledus aukstumā? Cilvēks pats to neapzinās, bet tas ir zaudētais dialogs ar dabu. To var labi redzēt Rietumu civilizācijā: ģimenes sarūk, dzimst aizvien mazāk bērnu. Tas liecina par cilvēka atsvešināšanos no savām dabas saknēm. Arī Latvijā dzimstība atpaliek no mirstības, un tā ir zīme, ka mēs ņemam par daudz, bet pretī dodam par maz, tādēļ mums nav nākotnes.

Bērniem taču arī ir vajadzīga nākotne – veselība, izglītība, galu galā arī pārtika un apģērbs.

Pastāstīšu, ko redzēju Dienvidāfrikā, kad pēdējo reizi biju tur uz konferenci par vidi un attīstību Johannesburgā. Izbrīvēju pusi dienas, lai aizbrauktu uz savvaļas parku palūkoties uz dzīvniekiem. Braucu ļoti agri no rīta. Ausa saule. Braucu pa savannu un skatījos, kā dzīvo vietējie. Skats bija dramatisks: tālumā uz austošās saules fona bija kādi četri kūpoši alumīnija rūpnīcas skursteņi un apkārt šai rūpnīcai daudzu desmitu hektāru platībā bija būdiņas, kuras pat grūti par tādām nosaukt. Tur nav ne ūdens apgādes, ne kanalizācijas, bet tur dzīvo cilvēku tūkstoši. Tad kā uz burvja mājienu no šīm būdiņām nāca ārā bērni, jo viņiem bija jāiet uz skolu. Savanna uzplauka kā ziedos, jo bērni bija tīri, skaisti sasukāti, baltos un krāsainos apģērbos. Iedomājieties – no tādām būdiņām iznāk tik perfekti sakopti bērni! Tas bija tāds pretstats… To pašu esmu redzējis arī Šrilankā – netīrība un nesakoptība, bet bērni iet uz skolu tīri, skaisti un ļoti kārtīgi. Tā ir pretruna, kuru jau ilgstoši mēģina atrisināt. Man ir izdevies piedalīties šajā dialogā, sākot no 1974.gada Bruntlandes komisijas ziņojuma Zviedrijā, kuram sekoju neklātienē, tad 1992.gadā Riodežaneiro, tad Johannesburgā, kur visas pasaules valstu vadītāji, cilvēces un civilizācijas pārstāvji tiekas, lai meklētu risinājumu šim fenomenam – tur, kur dzīves kvalitātes ir ļoti augstas, mēs tērējam ļoti daudz, bet bērni nedzimst, bet otrajā pusē tērē ļoti maz, bet bērnu ir ļoti daudz. Nevar neredzēt krīzi, kas mūs piemeklēs agrāk vai vēlāk un piemeklēs mūs ļoti skarbi. Pasaule mainīsies.

Tā jau mainās…

Raugoties no savas Vitrupes jūrmalas, redzēju, kā mainās mūsu meži, 70.gados ciešot no Rietumeiropas neattīrītajiem izmešiem, kas radīja skābos lietus, un kā mainās manas dzimtās puses urdziņa, pa ceļam saņemot amonjaku no kolhoza fermām un pārvēršoties no dzidras urdziņas līdz tādai, kurā vairs nav dzīvas radības. Šodien esam apturējuši amonjaka plūdus upītēs, ūdenskrātuvju piesārņošanu ar kūtsmēsliem – esam apturējuši visus tīšos nodarījumus, un tas ir liels solis uz priekšu. Tādēļ esmu kļuvis par profesionālās dabas aizsardzības piekritēju, kurš izeju redz intelektā, jaunās zināšanās un jauno tehnoloģiju iespējās mazināt postu. Tāpat kā pārējie zaļi domājošie pasaules cilvēki es gaidu kopējo globālo risinājumu, kura vēl nav. Katrā nākamajā desmitgades konferencē uzzinām, ka esam ceļā, ka mērķi netiek sasniegti un ka mūsu politiskā griba ir par vāju, lai apturētu negatīvos procesus. Ar šo atziņu vienmēr beidzas šīs konferences, un tas nav priecīgs notikums, jo aizvien vairāk cilvēku par savu bērnu nākotni ir noskaņoti pesimistiski. Tā ir globālā dilemma, bet mēs to varam risināt šeit – lokāli. Lokālie risinājumi jau ir gaužām vienkārši – jāspēj tikt galā ar atkritumiem un notekūdeņiem, ko radām, jāspēj iemācīt cilvēkiem lietot videi draudzīgas preces. Jāaiziet no fosilā kurināmā uz ūdeņraža dzinējiem, kas ir videi draudzīgi. Tas ir iespējams, bet ir vajadzīga politiskā griba. Dažkārt gudri cilvēki Rietumos man ir teikuši, ka ūdeņraža dzinēji jau sen ir izgudroti, sen jau ir izgudrotas videi draudzīgas baterijas, bet to ražotāju monopolu interesēs, kas ražo vecās preces, videi draudzīgās tehnoloģijas ir nopirktas un guļ seifos. Tās izvilks un sāks ražot tad, kad tas būs izdevīgi monopoliem, kad tās nesīs lielāku peļņu nekā benzīna un dīzeļdegvielas lietošana pašlaik.

Vai zināma analoģija – gan mazākā mērogā un vienkāršāka – nav saskatāma Latvijā, ja runājam par biodegvielu un bioeļļām?

Ir tiešām skaidri redzams, ka mēģinājumi radīt darba grupas, kurām vajadzētu izveidot biodegvielas atbalsta likumu, saskaras ar lielām grūtībām. Daļēji šīs grūtības ir objektīvas, taču pamatā visam tomēr ir politiskās gribas trūkums. Ļoti interesantā veidā tiek ieslēgts bremzēšanas mehānisms – tiek piedāvāts ārkārtīgi nekvalitatīvs likums, jau iepriekš zinot, ka tāds likums neies cauri. Sagatavojot ļoti sliktu likumu, tiek rādīts, cik stulba ir pati ideja! Taču stulba jau nav ideja, bet uzrakstītais! Visi ir sadalījušies pa interešu grupām: tirgotājus neinteresē audzētāji, audzētājus neinteresē pārstrādātāji, bet pārstrādātājus neinteresē ne pirmie, ne otrie. Pēdējā valdības sēdē, kur runājām par šo jautājumu, sacīju, ka vienīgā izeja ir izveidot visu ieinteresēto grupu asociāciju. Sasaucot kopā zemkopības, vides, ekonomikas un finanšu ministrus, mēs panācām vienošanos, ka Zemkopības ministrija koordinēs šo jautājumu risināšanu. Taču tagad ir nākamā problēma – nav cilvēku. Cilvēks, kurš pārzināja šos jautājumus Zemkopības ministrijā, ir aizvilināts uz labāku darbu. Mans jautājums ir – vai tas bija nejauši vai notika apzināti? Tie ir paklupināšanas veidi, kas lietai neļauj virzīties uz priekšu. Saprotu, ka kādam tas nes labu peļņu, ja biodegvielas nav. Tāpēc vienkāršāk ir tā, kā ir. Mūs glābs tas, ka Eiropa nepaliks uz vietas, bet ies tālāk. Aizsprosts tiks noārdīts. Un es jau nemaz nerunāju par uzņēmēju slepkavībām, kas bija Latvijā, es runāju tikai par likumdošanu.

Droši vien jautājums ir, cik cilvēku sadzird zaļās idejas?

Politiskai gribai ir milzīga nozīme, un zaļo ideju uzvaras gājiens Eiropā sākās tad, kad Zaļās partijas idejas pārņēma citas partijas – sociāldemokrāti, konservatīvie un kristīgie demokrāti. Viņi saprata, ka tā ir sabiedrības pieprasīta tēma un to nevar atstāt tikai zaļajiem, lai viņi nedotos uzvaras gājienā. Tas nav slikti, jo labas lietas gūst atbalstu. Sabiedrībai attīstoties, zaļās idejas kļūst aizvien svarīgākas. Vai zaļie spēs paši noturēt savu nišu, vai viņu idejas pārņems pārējās partijas – tas ir cits jautājums, kas atkarīgs no veiksmes un zināšanām.

Vai Latvijā zaļie var ietekmēt savu ideju celšanu saulītē un pieņemt lēmumus par ideju īstenošanu?

Mēs bijām pieraduši pie vieglām uzvarām. Neatkarības sākuma gados panācām, ka netiek uzcelta kodolstacija Kurzemes jūrmalā, apturējām Daugavpils HES celtniecību, tika nolemts nebūvēt metro Rīgā, apturējām Slokas celulozes fabriku. Sabiedrība šajos jautājumos bija vienota, un tas bija zaļo uzvaras gājiens, kad cilvēki saprata, ka, precīzi definējot sabiedrības gribu, var salauzt visus partijiskos un birokrātiskos šķēršļus. Zaļie bija vieni no tiem, kas sāka spēlēt šo varēšanas mūziku, un Gorbija laiks tam bija labvēlīgs.

Kas mainījās? Kādēļ zaļos vairs tik labi nedzird tagad?

Dzīve kļuva grūtāka. Sabiedrība sāka prasīt vairāk iztikas līdzekļu. Sabruka PSRS rūpniecība, kas bija šeit un kas deva cilvēkiem darbu un maizi. Manā un citu ekologu skatījumā šī rūpniecība ražoja atkritumus, jo tie nebija konkurētspējīgi tirgū, bet patērēja ļoti daudz resursu un piesārņoja vidi. Tomēr cilvēkiem šī ražošana deva iztiku, un viņiem maz rūpēja tas, kāda ir saražotā prece. Tādēļ prasības mainījās no ideālajām dabas un ideju vērtībām uz materiālajām vērtībām. Atjaunojot tirgus ekonomiku, vēl vairāk nostiprinājām materiālo pasaules uzskatu. Tagad mēs pat bieži lietojam vārdu «sekulārs» vārda «materiāls» vietā, lai sarežģītākā formā paustu cilvēkiem to, ko atbalstām. Lietas būtība jau ir vienkārša – mēs gribam labklājības sabiedrību, kas nozīmē ievērojamu patēriņa pieaugumu uz katru iedzīvotāju. Tādēļ zaļās idejas sāka traucēt. Tās traucēja attīstīt ražotnes, jo pieauga vides prasības, traucēja izcirst kokus vietās, kur grib būvēt. Ceļot jaunas autostrādes, tām par šķērsli kļuva īpaši aizsargājamie dabas objekti. Materiālā pasaules uzskata dēļ zaļos aizvien vairāk izstūma no pārvaldes sistēmas, jo cilvēki teica: mums pašlaik ir svarīga attīstība. Zaļā filozofija it kā mazliet vilka atpakaļ, jo mēs gribējām cilvēkiem iemācīt, ka, arī neesot materiālajā līmenī, kāds ir Vakareiropā, ar kaut ko mēs viņiem tomēr esam tālu priekšā. Politiskajā troksnī mūsu balss kļuva aizvien vārgāka un grūtāk saklausāma, un zaļie zaudēja savas pozīcijas. Varbūt daļēji tas notika arī tādēļ, ka zaļie nepārgāja no ideālisma filozofijas, kuru kopa Vides aizsardzības klubs un zaļie fundamentālisti, uz klasisko jeb tehnoloģiju vides politiku, kas saka, ka var atrisināt gan attīstības, gan vides jautājumus, ja domā par ilgtspējīgu attīstību. Latvijas Zaļās partijas konstruktīvā doktrīna ir – iedzīvotājiem vajag gan dzīves kvalitātes celšanos, gan to dabas vērtību saglabāšanu, kuru mums ir ievērojamai vairāk nekā Vakareiropā. Arī citas partijas pārņem šo nostāju, un es par lielu uzslavu uzskatu to, ka pārējās partijas Zaļās partijas vides programmu saīsinātā veidā pārraksta savās programmās. Mēs esam kļuvuši tolerantāki, mēģinot saglabāt ietekmi un vārdu politikā ar dialogu, uzrunājot arī citādi domājošos. Tas nav nekas jauns – piemēram, Vācijā zaļie no fundamentālistiem lēnām pārtapuši par godprātīgiem politiķiem un labiem oratoriem. Mums Latvijā ir izdevies atrast dialogu meža jomā, kur soli pa solim meža sektoru virzām ilgtspējīgas attīstības virzienā. Tāpat mums labi ir veicies jautājumā par celulozes rūpnīcu. Zaļie pielāgojas, jo nav citas izejas.

Tā ir lielā politika, bet ko zaļie var līdzēt pašvaldību darbā?

Zaļie var darīt daudz. Pateicoties Eiropas Savienības zaļajai politikai, mēs varam daudz darīt videi draudzīgas pārtikas ražošanas atbalstam. Latvijas zemniekiem ir nesalīdzināmi labākas izredzes un iespējas šajā jomā, nekā mēģināt ielēkt konvencionālās lauksaimniecības vilcienā, kas ir jau tālu, tālu mums aizgājis priekšā. Vai mums vajag tik lielus laukus un daudz ķīmijas, vai tiešām mums ir vajadzīgi modificētie gēnu inženierijas brīnumi? Te nu vietā ir vārdi no Bībeles: «Tie pēdējie būs tie pirmie.» Vācijas Bundestāga deputāti no Agrārās komisijas bija atbraukuši uz Latviju un vairākkārt man sacīja, lai mēs, zaļie, mēģinām mācīt Latvijas zemniekus neiet to kļūdu ceļu, ko aizgājuši Vācijas zemnieki un no kura vairs nav atpakaļceļa. Viens no deputātiem pats ir zemnieks, kas gājis industrializētās, ķimizētas un modificētās lauksaimniecības ceļu un tagad redz, ka konvencionālās lauksaimniecības produkcijai pieprasījums samazinās, jo pasaules tirgi atveras un grūti konkurēt ar jaunattīstības valstu milzīgajām lauksaimniecības platībām. Starp citu, tas ir iemesls, kāpēc Latvijā zaļie un zemnieki var būt vienā interešu nišā. Vakareiropā tas ir nesaprotami, jo tur zaļie un zemnieki ir pretējās interešu nometnēs. Gribu teikt, ka cilvēki kļūst gudrāki, lai gan, skatoties diskusiju par vētras postījumiem un dzirdot ideju paplašināt izcirstās aizsargjoslas gar elektrolīnijām, biju sašutis ne pa jokam un nodomāju: «Parādieties tikai Saeimā ar šo ideju!»

Kāpēc nedrīkst paplašināt stigas gar elektrolīnijām?

Vai spējat iedomāties, ko nozīmē lineāras struktūras dabā? Dabā taisnas līnijas ir pretdabiskas un rada problēmas. Vācijā plūdi radās tikai tādēļ, ka upes ir iztaisnotas. Lineāras struktūras ir arī šosejas, tādēļ ceļu projektētājiem māca ekoloģisko projektēšanu, lai šosejas mestu vieglus lokus, lai vējš šajos taisnajos koridoros nevarētu ieskrieties pārāk ātri un nodarīt vēl lielāku postu. Paplašinot brīvo telpu ap elektrolīnijām, mēs neatrisināsim problēmu, bet radīsim iespēju vējam koridora galā paveikt patiesus briesmu darbus. Turklāt civilizētā Eiropa pamazām pāriet uz kabeļiem, atskaitot augstsprieguma līnijas. Tas ir dārgi, bet darīsim to pamazām.

Atgriežoties vēlreiz pie pašvaldībām – ko vēl tajās var paveikt zaļie?

Zaļajiem pašvaldībās būtu īstā vieta, jo atkritumu, notekūdeņu, dzeramā ūdens, zaļās zonas jautājumi, atpūtas teritorijas, dabas resursu apguve, atbalsts bioloģiskajai lauksaimniecībai – tie ir jautājumi, ko zaļie varētu risināt ļoti veiksmīgi. Bez pašvaldību ziņas viņu teritorijās nedrīkstētu nokrist ne smilga.

Sallija Benfelde

Publicēts 2005.gada februārī.

Atbildēt