Jau no aizlaikiem cilvēki nojautuši, ka tieši negausīgi pilnās karotes ir tās, kas varētu norakt no šīs planētas civilizāciju. Jau gadiem meklēju atbildi, ko nozīmē vārds «ilgtspēja». Nu beidzot man ir puslīdz jēdzīga atbilde – tā ir Zemes spēja PACIEST aizvien pieaugošo cilvēces spiedienu uz ekosistēmām. Lielais gavēnis ir īstais laiks, kad savu ēdienkarti vērts pārskatīt arī zaļi domājošiem cilvēkiem. Varam nosaukt to par ilgtspējīgu uzturu – ar to domādami, kā mazināt savu ietekmi uz klimatu un siltumnīcefekta gāzu (SEG) rašanos. Taču uzreiz gribu lūgt: galējībās gan nevajag ieslīgt un skaļi smieties arī ne. Visvairāk es priecātos, ja šis raksts rosinātu DOMĀT un zaļi rīkoties.

1

Pārtikas ietekme uz SEG emisijām

Pārtikas ražošanas un transportēšanas laikā pārsvarā rodas četras gāzes, kuras uzskata par galvenajām vaininiecēm klimata pārmaiņu izraisīšanā, un tās ir: oglekļa dioksīds, metāns, slāpekļa oksīds un hlorfluorogļūdeņraži. Oglekļa dioksīda CO2 izmešus rada fosilais kurināmais, ko izmanto lauksaimnieciskajā ražošanā, kā arī transports produktu pārvadāšanas laikā. Metāna gāze CH4 rodas, audzējot lopus, kā arī pūdējot pārtikas atliekas atkritumu poligonos, un tā Zemes siltumu aiztur 23 reižu labāk nekā CO2. Slāpekļa oksīds N2O Zemes siltumu aiztur 200 reižu labāk nekā CO2, un tas rodas, lietojot slāpekļa minerālmēslus. Savukārt hlorfluorogļūdeņražus (CFC) plaši izmanto dzesēšanas un saldēšanas iekārtās.

Tie, kas visu prot uzskatāmi sarēķināt, apgalvo, ka aptuveni 15-20% no kat-ras puslīdz attīstītas valsts CO2 emisijām rada pārtikas produkti, tajā skaitā visas tās dažādās rosības, kas ar tiem saistītas: degviela lauku apstrādei, resursi, kas nepieciešami mēslojuma un pesticīdu ražošanai, sēklaudzēšana, lopbarības audzēšana un ražošana, lopu atraugas un purkšķi, ražas transportēšana uz pārstrādes uzņēmumiem, ražošanas un iepakojuma izmaksas, produktu transports uz vairumtirdzniecības bāzēm, vešana uz veikaliem, gatavošana ēdnīcās vai mājās, atkritumu izvešana, emisijas izgāztuvēs utt.

Pats nesāpīgākais veids, kā ietaupīt, ir nemaksāt par to, ko tev nemaz nevajag: pirmkārt, neēd par daudz – liekais svars ir pietiekami grūti stiepjama nasta; otrkārt, izvēlies pēc iespējas mazāk apstrādātu veģetāru uzturu; treškārt, dod priekšroku vietējiem produktiem; un beidzot – pērc tikai tik daudz, cik vari apēst, lai ēdiens nav vienkārši jāizmet.

Tā sauktās CO2 diētas piekritēji atsakās no rūpnieciski ražotas gaļas, piena un olām, principiāli ēd mazāk rūpnieciski ražotu konservētu pārtiku, priekšroku dod sezonālam uzturam, kas audzēts netālu no dzīves vietas, produktus mazāk apstrādā, cenšas apēst visu, kas sagādāts, bet, ja kaut kas tomēr sabojājas, to kompostē. Un, protams, mazāk ēd un vairāk darbojas fiziski, lai nebūtu jālieto tehnika. Šā gada sniegotā ziema tepat Latvijā bija tik labvēlīga dažādām fiziskām aktivitātēm – kaut vai sniega tīrīšanai: ņem lāpstu un dodies talkā sētniekam, jo arī ēdiens ir kā degviela, kas lietderīgi jāizmanto.

Atsakies no gaļas un piena

Vienkāršākais veids, kā samazināt oglekļa dioksīda un metāna emisijas, ir ēst mazāk gaļas un piena produktu. Visefektīvākā CO2 diēta ir veģetārisms, taču ar piebildi, ka cilvēks ēd bioloģiski audzētu vietējo pārtiku, tādējādi SEG emisijas var samazināt par 1,5 t/gadā, salīdzinot ar vidusmēra amerikāņa vai eiropieša ēšanas ieradumiem. Līdzīgu ietaupījumu tu gūtu, ja parasto benzīndzinēja auto nomainītu pret hibrīdauto. 18% no visām SEG emisijām rada gaļas un piena ražošana – tas ir vairāk nekā visi transporta veidi kopā.

Pārliecināti, ka tieši cilvēka rijība nogalina planētu, kardināli savu dzīvesveidu maina vegānisma piekopēji. Viņi cenšas neizmantot dzīvniekus ne ēdienam, ne apģērbam, ne jelkādiem citiem nolūkiem. Un nav svarīgi, vai šis dzīvnieks ir kukainis vai govs, – neizmanto, un viss! Ne vilnu, ne medu, ne pienu vai olas! Taču tik radikālam solim gatavi vien 0,2-1% ASV un ES iedzīvotāju.

Daži mediķi drošina, ka pareizi (!) plānots vegāns uzturs ir veselīgs un satur visas organismam nepieciešamās uzturvielas, kā arī mazina risku saslimt ne tikai ar dažādām sirdsasinsvadu slimībām un audzējiem, bet arī citām kaitēm, savukārt nepilnīgs vegāns uzturs var radīt kalcija, joda, B12 un D vitamīna nepietiekamību. Tomēr ASV Dietologu asociācija norāda, ka pilnvērtīgs veģetārs uzturs ir piemērots tikai zīdaiņiem un maziem bērniem. Un varētu vēl pastrīdēties, vai vegāns, kurš uztura dažādošanai spiests pirkt produktus, kas vesti no citiem kontinentiem, videi kaitē mazāk par cilvēku, kurš stingri turas pie sava tradicionālā vietējas izcelsmes uztura: speķa, gaļas, olām un siera…

Par lopiem…

Cilvēki, kas izvēlējušies ēst tikai augu izcelsmes pārtiku, lepojas, ka viņi būs tie, kas paglābs pasauli no varas darbiem un iznīcības. Daļēji tam varu piekrist, tikai nespēju iedomāties, kā bez lopiem būs iespējams nodrošināt auglību tīrumos, kuros augs šie dārzeņi, labība, augļu koki. Tā kā komposta diez vai pietiks, lietot minerālmēslus? Sliktā ziņa ir tā, ka lopu un putnu audzēšanai nepieciešams daudz ūdens un lopbarības, ko mūsdienās parasti gatavo no Āzijā vai Amerikā audzētas ģenētiski modificētas sojas un kukurūzas. Bet mēsli sadaloties rada metānu… Taču šo problēmu var pārvērst par trumpi – iegūstot biogāzi. Un te resursi ir milzīgi, jo 37% no visa antropogēnā metāna rodas rūpnieciskajā lopkopībā.

Mazāku slogu zemei sagādā zālēdāji, kas ganās zemeslodes siltākajā daļā: tiem nav jāspaidās pusgadu pa kūti, liesās ganības nodrošina govis, aitas un kazas, kuru atraugas satur metānu, ar vieglāk sagremojamu zāli, tādēļ, pēc zinātnieku teiktā, to izraisītais posts esot mazāks. Turklāt, pamīšus izmantojot zemi lopkopībai un graudkopībai, augsnes auglība palielinās.

Viena kilograma liellopu gaļas izaudzēšanas laikā atmosfērā izdalās 36,4 kg CO2, t.i., tikpat, cik vidēji atmosfērā nokļūst ar automašīnas izplūdes gāzēm pēc nobrauktiem 250 km, un ar patērēto enerģijas daudzumu gandrīz 20 dienas varētu darbināt 100 vatu spuldzīti. Šajā aprēķinā nav ietverta fermas apsaimniekošana un gaļas pārvadāšana, kas patērē vēl divtik enerģijas.

Zviedrijā secināts, ka mazāku slodzi videi rada liellopi, kas aug bioloģiskajās saimniecībās, – tie brīvi ganās pļavās, nevis ēd koncentrēto lopbarību, tādējādi radot par 40% mazāk SEG un audzēšanā patērējot par 85% mazāk enerģijas nekā lopi lielražošanas fermās. ASV Vides aizsardzības aģentūra intensīvi audzētajā gaļā atklājusi ievērojami vairāk pesticīdu palieku nekā augu valsts produktos. Vairāk nekā 95% dioksīnu, ar ko nonāk saskarē cilvēks, ir tieši dzīvnieku izcelsmes taukos – zivīs, gaļā, piena produktos, olās. Šie baisie fakti kārtējo reizi apliecina bioloģiskās saimniekošanas saistību ar labu veselību.

Pasaulē 70% lauksaimniecības zemes un trešo daļu graudaugu ražas izmanto gaļas iegūšanai. Eiropas Savienībā 65% graudaugu izmanto lopbarībā, bet dzīvnieku izcelsmes produkti nodrošina tikai 30% pārtikā patērēto kaloriju. Turklāt ES pietiktu zemes, lai pabarotu savus iedzīvotājus, bet ne mājdzīvniekus, tāpēc tiek importēta ģenētiski modificēta soja. Taču tās audzēšanai tiek izcirsti Dienvidamerikas lietus meži, un tas var izraisīt ekoloģisku katastrofu.

Transports un pārtikas kilometrs

Joks: globalizācija ir tad, kad produkti tavām pusdienām ir ceļojuši lielāku attālumu nekā tu pats.

Pārtika, kas tiek pārvadāta pa autoceļiem, rada vairāk oglekļa emisiju nekā jebkurš cits transporta veids – 60% no visām pasaules pārtikas transportēšanas oglekļa emisijām. Gaisa transports rada 20%, dzelzceļa un jūras transports – 10%.

Attālumu, ko pārtikai nākas ceļot starp tās izcelsmes vietu un patērētāja virtuvi, sauc par pārtikas jūdzi (food mile). Tas ir termins, kuru izmanto, lai aprakstītu ietekmi uz vidi, ko rada pārtikas transportēšanas laikā radītais piesārņojums. Pārtikas jūdzes koncepcija radās 1990. gadā Anglijā. Neticami, bet vidējais attālums, ko produkti vai to sastāvdaļas un iepakojums ceļo, līdz sasniedz patērētāju, ir 4000 km! 1980. gadā šis attālums bija par 25% mazāks.. Taču jaunākie pētījumi Austrālijā un Anglijā liecina, ka aptuveni 80% ar pārtiku saistīto izmešu rodas, pirms produkti tiek pārdoti pārstrādātājiem, tāpēc kilometru skaitīšana, iespējams, ir tikai matu skaldīšana.

Daudzi apstrīd apgalvojumu, ka produktu vizināšana planētai ļoti kaitē. Daudz svarīgāk par kilometru skaitīšanu esot tas, cik efektīvi ir šīs pārtikas pārvadājumi: labāk ar vienu lielu auto izvadāt produktus pa mazajiem veikaliem, kur pircēji var aizstaigāt kājām, nekā tas, ka cilvēki ar personīgo auto brauc uz lielveikalu. Zinātnieki joprojām strīdas arī par to, kas videi draudzīgāk – no tālām zemēm produktus vest ar autofurgonu vai lidmašīnu. Saka, ka furgons tērē par aptuveni 30% mazāk degvielas nekā lidmašīna.

Siltajās zemēs saimniekot zaļāk

Pētnieki iesaka daudz centīgāk analizēt, cik daudz un kādas emisijas rodas, pārtiku ražojot. Un tad atklājas, ka martā Spānijā uz lauka audzēti tomāti ir ar zemāku oglekļa emisiju nekā tādi paši tomāti, kas izaudzēti siltumnīcā Latvijā. Un tomātu pārvadāšanas emisijas ir mazākas par fosilās enerģijas patēriņu laikā, kad pie mums nav ne saules gais-mas, ne siltuma. Siltākā klimatiskajā joslā auglīgā augsnē ražot produktus ir lētāk, tāpēc pirms pāris gadiem tika analizētas izmaksas Jaunzēlandē un mērenā klimata valstīs Eiropā. Visi argumenti priekšplānā izvirzīja tālo Jaunzēlandi: tur vajadzība pēc minerālmēsliem, kuru ražošana saistīta ar pamatīgām SEG emisijām, ir krietni mazāka, dzīvnieki visu gadu var ganīties leknajās ganībās, tādēļ tiem nav nepieciešama spēkbarība, kas vesta pāri puspasaulei. Tur audzētos jērus var droši vizināt pat uz 18 tūkstošus kilo-metru attālu Eiropas valsti, un tas vienalga esot četras rei-zes lētāk nekā audzēt uz vietas Eiropā.

Analizējot kopējo oglekļa emisiju, izrādās, ka transporta radīto izmešu apjoms ir daudz mazāks nekā tas, kas gaisā nokļūst no pesticīdu un mēslošanas līdzekļu ražotnēm, kā arī pārstrādes uzņēmumiem. Piemēram, lai saražotu vienu tonnu slāpekļa mēslojuma, vajag pusotru tonnu naftas!

Skaitot kilometrus, nedrīkst aizmirst arī to, ka tropisko augļu imports stiprina jaunattīstības valstu ekonomiku, dod darbu vietējiem iedzīvotājiem, tādējādi viņiem nav liela iemesla lauzties uz Eiropu vai Ameriku pēc nezināmās laimes. Notraucot asaru par nabaga afrikāņiem un indiešiem, nevajag aizmirst, kas viss šajā rindkopā rakstītais attiecināms arī uz Latvijas zemniekiem. Tāpēc es šoziem mielojos ar Latvijas āboliem, dārzeņiem un smiltsērkšķiem.

Iepakojuma kalni

Tā kā pasaules naudīgajā daļā valda pārtikas pārprodukcija, ikviens ražotājs cenšas padarīt savu produktu pamanāmāku un potenciālā pircēja acij pievilcīgāku ar košu un vilinošu iepakojumu. Zaļi domājoši cilvēki atsakās no pārlieku iesaiņotiem produktiem, priekšroku dodot tādiem, kas iesaiņoti pārstrādājamā materiālā, piemēram, papīrā, polietilēnā, PET, stikla tarā vai bioplastmasā. Izrādās, ka ASV katru dienu atkritumos nonāk aptuveni 40 miljoni PET pudeļu! Turklāt ūdens, kas tajās pildīts, nereti tiek pārvadāts no viena kontinenta uz otru. Dzert ūdeni no krāna, akas vai avota ir mazāks slogs videi.

100 jūdžu diēta

3

2007. gadā Kanādā tika izdota 270 lappušu bieza grāmata «100 jūdžu diēta» (The 100-Mile Diet: A Year of Local Eating), ko sarakstījusi Alisa Smita (Alisa Smith) un Džeims Bernārs Makkinnons (James Bernard MacKinnon). Pavisam drīz grāmata kļuva par bestselleru Kanādā un vēlāk visā Ziemeļamerikā; pēc tās motīviem 2009.gadā tika veidots populārs TV seriāls. Autori joprojām pa-pildina mājaslapu http://www.100milediet.com tīmeklī.

Viņi – žurnāliste un rakstnieks, neprecēts 30 gadu jauns bezbērnu pāris no Vankūveras – ar humoru apraksta pieredzi, kā gada laikā izdevies nodrošināt savu ēdienkarti tikai ar tādiem produktiem, kas auguši 100 jūdžu jeb 160 km rādiusā ap viņu dzīvesvietu. Eksperiments sācies 2005. gada 21.martā – dienā, kad iestājas pavasaris. Šie pilsētnieki mācījās darot: iepazina gadalaikus un augus, kas tajā laikā ienākas. Viņi iemācījās gatavot paši, ēst svaigu pārtiku, rudenī konservēt. Sākumā viņiem nācies pārtikt galvenokārt no kartupeļiem, krietns laiks pagājis, līdz atraduši zemnieku, no kura var nopirkt miltus. Tikai pēc dažiem mēnešiem viņi aptvēruši, ka nav jāskumst pēc cukura, ja dzīvi var saldināt ar vietējo medu. Viņi biežāk izkustējušies no biroja, lai dotos ciemos pie zemniekiem. Un sapratuši, cik grūti jāstrādā, lai visu izaudzētu.

Mazo lauku saimniecību atbalsts var glābt visas valsts bioloģisko daudzveidību un saglabāt tradicionālo dzīvesveidu tiem, kuri patiesi to vēlas. Savukārt lauku apceļošana ir burvīgs tūrisma veids – iegādājoties pašmājās audzētus produktus, pie reizes var apskatīt skaistas ainavas, vērot putnus, ieelpot svaigu gaisu un palasīt mežā ogas.

Protams, latviešiem ir grūti aptvert, cik ļoti kanādieši attālinājušies no dabas: autori priecājas kā bērni, aptverot, ka svaigi vāktiem dārzeņiem un augļiem ir pavisam cita garša un smarža nekā lielveikalā nopērkamajiem, ka rudenī tirgū var pat apjukt no vietējo dārzeņu un augļu bagātības, ka, nobaudot nupat zvejotu mencu, nebrīvē augušu lasi nemaz vairs negribas.

Vai zināji, ka arī Latvijā ir daudz cilvēku, kas par attiecīgā sezonā pieejamiem vietējiem augļiem un dārzeņiem uzzina tikai tad, kad nolemj pārtikt tikai no pašmāju pārtikas produktiem? Kad organizēju Zaļos tirdziņus Rīgā, pilsētnieki bija nesaprašanā, kāpēc nevaram sākt tos rīkot jau aprīlī vai maijā. Nācās skaidrot, ka tad dārzos nekas vēl nav izaudzis, ka ir tikai pērnie kartupeļi un burkāni, toties var mieloties ar sieru un olām. Aizraujoši ir arī tas, ka tirgū ar pārdevēju var aprunāties, lielveikalā šāda vēlme nerodas. Vismaz man gājieni uz Āgenskalna tirgu ir kā došanās uz randiņu – pārdevēji mani pazīst, un mēs pavadām krietnu laiku runājoties. Un nekad neviens man nesaliek maisiņā bojātus dārzeņus vai augļus, es zinu, ko ēdis sivēns vai jērs, kura gaļu gatavošu maltītei.

Katrs brīdis, ko cilvēki pavada kopā gatavojot un pēc tam mielojoties, ir daudz vērtīgāks par tīmeklī nokvernēto laiku. Kad kļūsti atkarīgs no vietējiem produktiem, gribas vairāk uzzināt par vietu, kur tie auguši. Ceļot ar garšu ir aizraujošs piedzīvojums. Piemēram, uz kādu sāļu jūru pēc sāls.

Kāds Latvijā populārs politiķis savulaik paudis, ka naudai jāpaliek ģimenē. Līdzīgi ir ar vietējo ražošanu: ja mēs visu savu naudu izsūtīsim laukā no valsts, tad atliks vien tai braukt pakaļ – uz Īriju, Angliju, Spāniju… Bet Latvijā zaļos vien meži, kas, no bioloģiskās daudzveidības viedokļa, nebūtu nekas nosodāms, ja vien spējam iedomāties Latviju bez sevis.

Bet, atgriežoties pie tā sauktās 100 jūdžu diētas, jāteic, ka abiem kanādiešu rakstniekiem izdevās aizraut ar savu ideju tūkstošiem sekotāju, cilvēki uztvēra šo iniciatīvu ne tikai kā pasaules glābšanas paņēmienu, bet arī aizraujošu spēli. Vēl interesantāk kļūst, ja 100 jūdžu pamatprincipus izmanto ceļojumā. Pašmāju produkti jau sen atzīti par visveselīgākajiem, turklāt tādējādi tiek atbalstīta vietējā ekonomika, atjaunota cilvēka saikne ar dabu, ar gadalaikiem, un vietās, kur cilvēki pavisam attālinājušies no dabas, tā uzskatāma par revolūciju.

Interesanti

Pirms dažiem gadiem amerikāņu fotogrāfs Pīters Menzels (Peter Menzel) devās apkārt pasaulei, lai noskaidrotu – cik dolāru nedēļā pārtikas iegādei tērē ģimenes dažādās valstīs, dokumentējot to visu arī fotogrāfijās. Tās apkoptas grāmatā «Izsalkusī planēta» (Hungry Planet: What World Eats). Tās var aplūkot arī tīmeklī: http://www.time.com/time/photogallery. •

a1

Dažādu pārtikas transportēšanas veidu CO2 emisijas.

a2

Kur tiek tērēta enerģija?

Tikai 21% fosilās enerģijas tiek izmantots pārtikas audzēšanai. Aptuveni 14% izlieto produktu pārvadāšanai, 16% – pārstrādei, 7% – iepakojuma ražošanai, 4% – veikalu uzturēšanai, 7% – sabiedriskajā ēdināšanā, 32% – produktu uzglabāšanā un gatavošanā mājās.

Anitra Tooma

Publicēts 2011.gada janvārī.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *