Dzīve Daugavas krastos pirms tūkstoš gadiem

Dzīve netālu no tirdzniecības maģistrāles ir gan interesanta, gan dažādu briesmu pilna. Pirms tūkstoš gadiem visturīgākie un rosīgākie ļaudis dzīvoja dižā ūdensceļa Daugavas krastos. Iepretī Daugmalei bija sevišķi negantas krāces, un tieši tur vietējie iedzīvotāji gan tirgojās, gan laupīja no tālienes vestos labumus. Tik bagātīgu kapu kā Laukskolā līdz 12. gadsimtam nav nekur Eiropā. Pēcāk šī turība acīm redzami sarūk. Kāda bija Daugavas lībiešu dzīve laikā, kad mūsu teritorijā aizvien uzstājīgāk parādījās krustneši? Daugavas HES būvniecības laikā arheologiem bija iespēja veikt pamatīgus izrakumus, ir savākts daudz materiālu, kas dod iespēju spriest par mūsu senču ikdienu. Turklāt tagad senos kaulus un zobus iespējams izpētīt tik detalizēti, ka teju var uzrakstīt šā cilvēka dienasgrāmatu.

Daugava pie Salaspils. Pagājušā gadsimta 30. gadi.

Jau Klaudija Ptolemaja 2. gadsimtā veidotajā kartē redzams Rīgas līcis un upe, kas tiek saukta par Rubonu. Tas apliecina, ka tolaik tā sauktais dzintara ceļš Romas impērijā bija labi pazīstams. Vikingu sāgās Daugava ir daļa ceļu tīkla no varjagiem uz grieķiem 7.–11. gadsimtā. Kuģošana pa Daugavu jeb Dvinu, jeb Vēnu nebija lēts prieks, upe bija krāčaina, nācās vilkt laivas arī pa krastu un maksāt nodevas – ar to izskaidrojama vietējo iedzīvotāju turība, par ko liecina bagātīgie arheoloģiskie izrakumi senajās apmetnēs.

Gatavi nākamajai dzīvei

Es ilgi prātoju, kāpēc mūsu sentautas, cilvēkam nomirstot, visu viņa mūža laikā iekrāto bagātību apbedīja kopā ar saimnieku. Par to galvu lauzīja arī arheologi Gotlandē, kad atrada sena šķūņa vietu ar milzum bagātīgu depozītu. Kāpēc bērni nemantoja un neizmantoja no tālām zemēm vestās bronzas un tērauda lietas? Skandināvu vēsturnieki to skaidro tā: pagānu tautas cieši ticēja, ka dzīve ikvienam turpinās viņā saulē, tāpēc katrs zobens un šķēpa gals, katra vārpstiņa, sakta un aproce tēvam vai mātei, brālim vai māsai būs nepieciešama, un to nedrīkst piesavināties palicēji. Teju katra mirušā kājgalī arheologi atrada podu, kur bijis ēdiens, bet daudziem vīriešiem blakus apglabāts suns. Kristiešiem šo seno pārliecību no ļaužu prātiem ir izdevies izdzēst, un mūsu priekšteču apbedījumi viduslaikos ir nabadzīgāki, tāpēc par šo laiku ir tik maz vēsturisku liecību. Taču ciešo saikni ar senčiem neviens nav spējis iznīdēt – par to liecina mūsdienu kapu svētku tradīcijas, un, kaut tagad šos svētkus vada katoļu vai luterāņu mācītāji, to izcelsme ir daudz senāka.

12. gadsimta beigās iedzīvotāju skaits Rietumeiropā pieauga un tirgotāji meklēja gan jaunas tirgošanās vietas, gan izejvielu ieguves iespējas. Kopā ar tirgoņiem šurp virzījās kristīgās ticības sludinātāji. Ar saldiem vārdiem viņi diez ko tālu netika, tādēļ Zobenbrāļu ordenī nācās iesaistīt bruņotus krustnešus – piedzīvojumu meklētājus un kaušļus –, kam solīja grēku atlaišanu. Iespējams, tieši šie grēkāži mūsu teritorijā pie viena ievazāja dažādas jaunas slimības. Pirms kristiešu ekspansijas vietējie iedzīvotāji dzīvoja gana turīgi, kaut nācās maksāt meslus Polockas kņazam, – nabagiem taču nevarētu būt bagātīgi rotāti tērpi, kam bronzas rotājumi un kauri gliemežvāki krellēm vesti pāri puspasaulei. Ikšķiles novada attīstība sākusies vēlajā paleolītā, bet jau no 10. gadsimta otrās puses šeit apmetušies Daugavas lībieši, kurus no Kurzemes piekrastes izspieda kurši. 11.–12. gadsimtā lībieši apguva ne tikai Daugavas lejteci līdz Aizkrauklei, bet arī Gaujas baseinu, un tie bija īsti šīs pamattautas ziedu laiki. Tagad viņu apmetņu vietas un kapsētas ir vērtīgs izpētes materiāls arheologiem.

Grezni tērpi un kilogramiem rotu

Māksliniece Dagnija Pārupe pašas darinātā Vidzemes lībiešu tērpā.

Visplašāko informāciju par lībiešu apģērbu var iegūt Annas Zariņas monogrāfijā «Lībiešu apģērbs 10.–13. gs.», kuru ikviens interesents var lejupielādēt savā datorā no Latvijas Nacionālās bibliotēkas digitālā krājuma. Kaut grāmata izdota pirms 30 gadiem, nekas labāks līdz šim nav tapis. Ja vēlaties godināt mūsu senču amatu prasmi un iegūt savā īpašumā kāda bagātīgā kapa rekonstrukciju, jārēķinās ar vairākiem tūkstošiem eiro, jo rotas vien svērs vairākus kilogramus, važiņām vajadzēs aptuveni 10 metrus divkāršu ķēžu, celu jostas ir vissmalkākās no vissmalkākajām un izrakstītas vissarežģītākajiem rakstiem. Mūsdienās tādas spēj izaust vien pārdesmit audēju Latvijā. Jā, Daugavas lībiešu tērps apliecina to varenību un turību, kādā dzīvoja mūsu senči, līdz tos pakļāva krustneši. Un nevajag domāt, ka bagātīgi kapi bija tikai daži. Nē, Laukskolas kapulaukā 56 procentiem sieviešu pēc nāves kapā līdzi dots pilns rotu komplekts, turklāt atšķirībā no kuršiem, zemgaļiem, latgaļiem un sēļiem lībieši bagātīgas piedevas devuši līdzi arī bērniem. Senie apbedījumi neliecina, ka pirms kristiešu ienākšanas mūsu teritorijā būtu dzīvojuši daži bagātnieki un pārējie nabagi. Ievērojama daļa sabiedrības bija līdzvērtīgi pārtikusi. Tāpēc es nebrīnos, kādēļ cilvēki, kas aizdomājušies par mūsu teritorijas vēsturi, dzīves svarīgākajos brīžos vēlas ģērbties tērpos, kādus valkāja pirms tūkstoš, nevis simt gadiem.

Mūra pilis un vietējo nabadzība

12. gadsimta beigās Latvijas teritorijā aizvien biežāk parādījās vācieši. Noskatīja plašo Daugavu kā labu tranzītceļu un vietējos iedzīvotājus kā potenciālos krusta pielūdzējus un kalpus. 1180. gadā Ikšķiles lībiešu ciemā ieradās cisterciešu mūks Meinards, solīja pasargāt no leišu uzbrukumiem un sāka te sludināt kristietību. Blakus lībiešu ciemam uzcēla pirmo mūra baznīcu un sāka būvēt pili. Tā bija drošs patvērums vācu tirgotājiem un krustnešiem, kaut sākumā teica, ka tur varēs patverties vietējie. Zīmīgi, ka baznīcas kapos pirmie vietējie kristieši guldīti ar daudz nabadzīgākām piedevām – kādu saktiņu, monētu, krama gabalu un šķēpa galu.

Puse nomira bērnībā

Mūsdienās, lai gūtu priekšstatu par kādas cilvēku kopas dzīves kvalitāti, veic tautas skaitīšanu. Senākos laikus vērtē pēc rakstītiem avotiem – baznīcu grāmatām, arklu revīzijām, hronistu tekstiem. Bet kā uzzināt par cilvēku dzīvi tad, kad tie nemēdza katru savu soli aprakstīt un neviens neko diži nepieskatīja un nekontrolēja? Tad vienīgā iespēja ir analizēt šai laikā apglabāto skeletus. Zinot, kā gadu gaitā attīstās kaulu sistēma un zobi, var noteikt gan cilvēka vecumu, gan to, ko viņš mūža laikā dažādos vecumos ēdis. Tomēr jāņem vērā, ka ne vienmēr mirušos zīdaiņus apglabāja kapsētā, arī vecajās hronikās mazus bērnus reti pieminēja – senajās sabiedrībās viņi bija itin kā neredzami. Zinot, ka 13.–17. gadsimta Rīgas Sv. Pētera baznīcas kapsētas apbedījumos deviņi procenti bija bērni līdz gada vecumam un 36 procenti līdz 14 gadiem, jāsaprot, ka savulaik bērnu mirstība bija ļoti liela. Latvijas teritorijā, līdzīgi kā visā Eiropā, tā bija liela arī 18. un 19. gadsimtā. Vislielākās iespējas mazulim nomirt bija dzīves pirmajos gados, kad viņu atšķīra no mātes krūts un nācās pārslimot pirmās saaukstēšanās slimības. Epidēmiju laikos nāves pļauja bija barga. Tā, 1795. gada baku epidēmijas laikā Irbes-Ģipkas draudzē 80 procenti mirušo bija bērni līdz 14 gadu vecumam. Vēl bērnus pļāva dizentērija, viņi guva sadzīves traumas vai noslīka. Jā, puse no visiem jaundzimušajiem neizdzīvoja! Sievietes tolaik dzemdēja 4–5 bērnus, bet par lieliem vīriem un sievām izauga vien pāris no tiem.

Pavisam reti arheologi atrod kaut ko līdzīgu bērnu rotaļlietām, un tas liecina, ka mazos aši vien lika pie darba – ganīt, vērpt, nest malku, vākt ražu. Ja bērns bija no vienkāršām aprindām, atšķirts no krūts, tas nereti cieta no nepietiekama uztura un rahīta. Pieaugušo darbos bērni pamazām iekļāvās jau 6–11 gadu vecumā. Senāk viss notika agri: agri sāka strādāt, agri – dzemdēt, lielākoties agri arī nomira. Cienījama sirmgalvja godā cilvēks nonāca 50 gadu vecumā. Tāpēc neviens mani nepārliecinās, ka pašlaik dzīvojam tik slikti kā vēl nekad. Gluži otrādi – tik labi kā tagad neesam dzīvojuši nekad, arī pirms 1000 gadiem, kad Latvijas teritorijas iedzīvotājus nebija apspieduši vācieši. Jā, toreiz latgaļi, lībieši, sēļi, kurši un zemgaļi bija saimnieki savā zemē, bet tik un tā viņu dzīve bija briesmu pilna.

Kādi izskatījās?

13.–15. gadsimtā vietējie vīrieši bija aptuveni 172 centimetrus, sievietes – 157 centimetrus garas, visgarākie 11. gadsimtā bija zemgaļu, bet 12. gadsimtā latgaļu (174 cm) un līvu vīri (173 cm). 16.–18. gadsimtā vidējais iedzīvotāju garums samazinājās – vīri bija vairs tikai 170 centimetrus, sievas – 156 centimetrus garas. Vēsturnieki uzskata, tas tādēļ, ka krustneši izpostīja viņu tīrumus, pieprasīja lielāko daļu izaudzētā un ievazāja slimības. Vēl jāņem vērā, ka 600 gadus – no 13. līdz 19. gadsimtam – ziemeļu puslodē valdīja t.s. mazais leduslaikmets. Bija bargas un garas ziemas, kā arī slapjas un drēgnas vasaras. Vietējie iedzīvotāji pamatā pārtika no graudaugiem – kviešiem, rudziem un miežiem.

Interesanti, ka 13.–15. gadsimta vietējo iedzīvotāju kapulaukos vīriešu ir vairāk nekā sieviešu; vēsturnieki to skaidro ar vīriešu dominējošo lomu sabiedrībā, potenciālais karavīrs ilgi bija augstākā vērtē nekā meitene. Turklāt iebrucēji nekad nekavējās meitenes un sievietes sagūstīt un aizvest. Otrs iemesls vīru pārsvaram kapos ir kari, bruņoti konflikti, un to apliecina gan mirušo vecums (20–40 gadi), gan ievainojumu pēdas. Tie ir nobrieduši un veselīgi vīrieši, kam nevajadzēja mirt kā mušām. Tas liecina, ka kristianizācijas sākumā Daugavas lībieši sīvi pretojās krustnešiem. Daļa, iespējams, nomira no pārpūles, ceļot iebrucējiem mūra baznīcas un pilis. To neaizmirstiet, apbrīnojot viduslaiku pils drupas!

Ja vīrietim izdevās izvairīties no nāves kara laukā vai spaidu darbos, ilgi jau viņa dzīve neturpinājās – vecāko mūža ilgums bija 50–55 gadi. Daļa vīru gāja bojā jauni, vecie mira tad, kad mūslaikos pensijas gadi vēl aiz kalniem. Pirms 700–1000 gadu vidējais mūža ilgums vīriešiem bija 41 gads, sievietēm – 35 gadi. Viņām lielas iespējas nomirt bija tieši dzemdībās – liela daļa apglabātas 25–40 gadu vecumā. Tolaik dzemdēja ik pēc trim četriem gadiem. Visgrūtākās parasti bija pirmās dzemdības, vienalga – esi no aristokrātiem vai kalpiem. Piemēram, Vestehusas Zviedrijā 11.–14. gadsimta apbedījumu analīze liecina, ka lielākā daļa sieviešu pirmo bērnu dzemdējušas pirms 20 gadu vecuma, pēdējos – ap 35 gadiem. Un vēl – salīdzinot dažādās Latvijas kapsētās 11.–17. gadsimtā apglabāto vecumu, atklājas, ka Daugavas lejtecē dzīvojošo mūžs bijis īsāks nekā tiem, kuri dzīvoja tālāk no to laiku lielākās maģistrāles. Loģiski – te biežāk norisinājās militāri kon ikti, iebrucēji ievazāja dažādas slimības, piemēram, mēri, dizentēriju, spitālību, vēlāk arī si lisu un gonoreju.

Līdz pat 18.–19. gadsimtam gan Eiropā, gan Latvijas teritorijā iedzīvotāju kopienas bija gados jaunas. Piemēram, Salaspils Laukskolas ciemos 10.–13. gadsimtā tikai 22 procenti iedzīvotāju bija vecāki par 30 gadiem. Pavisam reti bija sastopams kāds, kurš būtu vecāks par 50 gadiem.

Ko ēda dažādos laikmetos?

Arheoloģiskie izrakumi bronzas laikmeta (1500.–6. gs. p. m. ē.) pilskalnos Ikšķiles Vīnakalnā, Doles Ķivutkalnā un Lielvārdes Dievukalnā apliecina, ka Daugavas krastos cilvēki nodarbojās ar zemkopību un lopkopību – plašās palieņu pļavas bija ideālas ganību vietas, arī palu ūdeņu pabarotie tīrumi bija gana auglīgi. Atgādināšu, ka mazais leduslaikmets sākās tikai 13. gadsimtā, pirms tam Daugavas krastos dzīvojošie audzēja ne tikai kviešus un miežus, bet samērā daudz arī prosu. Arī zirņus, mazāk – lauku pupas. Prosas dzimtene ir Austrumāzija, bet neaizmirsīsim, ka Daugava jau tolaik bija svarīgs starptautisks ūdens ceļš un te varēja nopirkt daudz ko neierastu. 2.–4. gadsimtā sāka audzēt rāceņus, 8.–9. gadsimtā par galveno labību kļuva ziemas rudzi, 11. gadsimtā audzēja arī auzas, linus un kaņepes. Daugava bija zivīm bagāta, turklāt zvejošana ir mierīgāka nodarbe nekā medības, īpaši tāpēc, ka bises taču vēl nebija izgudrotas – nācās medīt ar loku vai šķēpu, likt slazdus un cilpas.

Lai varētu savākt mēslojumu tīrumiem, cilvēki sāka lopus turēt kūtīs un nojumēs. Vidējā dzelzs laikmetā apmetnēs sāka turēt arī kaķus peļu ķeršanai un vistas olu dēšanai. Bet savvaļas putnu olu vākšanas ieradums saglabājās vēl ilgi. 10.–12. gadsimtā cilvēki visbiežāk ēda cūkgaļu, retāk zirga gaļu – tie vairāk noderēja lauku darbos un karos. Dravniecība uzņēma apgriezienus, jo vaska rituļi bija laba eksportprece baznīcas sveču gatavošanai. Arī pret kažokādām varēja daudz ko iemainīt, piemēram, bronzu un dzelzi.

Uz daudzinājumu 3×3 nometnes laikā liela daļa dalībnieku pošas nevis simtgadīgu, bet tūkstošgadīgu tērpu atdarinājumos. Ar bungām mūziķe Julgī Stalte Tērvetes koka pils pagalmā.

 

Bronzas laikmetā turēja govis, cūkas, zirgus un aitas. Arheologi apmetnēs bieži atrod arī zirgu kaulus, kas liecina, ka tos tolaik biežāk ēda, nekā lika pie darba. Toties suņu kauli bieži atrasti apbedījumos blakus saimniekam. Medīja aļņus, briežus, stirnas, meža cūkas, lāčus, bebrus un caunas. Zvejnieku lomos bijuši vareni zandarti, stores, plauži, līdakas, laši, sami, asari un citas upes zivis. Vēlāk, 13.–15. gadsimtā, vietējie cilvēki pamatā pārtika no putrām un maizes, samērā reti ēda gaļu un piena produktus. Savvaļas zvēri un zivis piederēja kungiem.

Zobos ierakstīts viss mūžs

Lai uzzinātu vairāk par seno cilvēku dzīvi, arheologi izmanto jaunākos zinātnes sasniegumus. Tā, piemēram, izotopu sastāva noteikšana atklāj daudz tāda, ko agrāk nekādi nevarēja noskaidrot. Lai analizētu sabiedrības dzīves līmeni pēc uztura, izmanto slāpekļa stabilos izotopus. Ar katru nākamo barības ķēdes līmeni palielinās smagākā izotopa attiecība pret vieglāko. Zālēdājiem tā ir zemāka nekā plēsējiem, bet visēdājiem, t.sk. cilvēkiem, slāpekļa izotopu vērtība atkarīga no tā, kādās proporcijās ēsti augu valsts un dzīvnieku valsts produkti. Mātes pienā slāpekļa izotopu saturs ir visaugstākais, un, nosakot tā īpatsvaru bērna zobos un kaulu materiālā, var secināt, cik ilgi viņš barots ar krūti.

Analizējot kapulaukos apbedīto vietējo cilvēku un baznīcā apglabāto vācu priesteru zobus, nosaka izotopu sastāvu katrā dentīna slānī, tā rodot atbildes par dažādu kārtu cilvēku uzturu. Līdzīgi kā citur Eiropā, arī Latvijas teritorijā 13.–15. gadsimtā bērnus ar krūti zīdīja ilgāk par pusotru gadu, pēc tam baroja ar auzu tumi un govs pienu. Analizējot izotopa attiecības dažāda vecuma bērnu kaulos un zobos, atklājas, ka pēc atšķiršanas no krūts vietējo bērnu uzturs bieži bijis nepietiekams, labāk ēduši 5–8 gadus vecie, īpaši ieceļotāji. Izskatās, ka vietējo ļaužu zēnu un meiteņu uzturs līdz 12 gadu vecumam bijis līdzīgs, bet ieceļotāju uzturā gan bērnībā, gan pieaugušo vecumā bijis vairāk gaļas. Daugavas krastos dzīvojošie daudz ēduši upes zivis, it īpaši tie, kas apglabāti baznīcas kapos, tātad augstāko kārtu ieceļotāji vai tie, kuri bija pieņēmuši kristietību un mielojās pie kungu galda.

Arī pēc zobu nodiluma var daudz ko noprast par seno cilvēku dzīvi. Daudzām 40–50 gadus vecām sievietēm zobu nodilums ir pamatīgāks nekā vīriešiem, kas izskaidrojams ar to, ka sievietēm biežāk nācās pārtikt no maltiem graudaugiem, bet miltos bija akmens daļiņas no graudberžiem. Tā kā sievietes mūža laikā dzemdēja 3–5 reizes, arī katrs bērns paņēma kādu zobu, un sirmā vecumā, t.i., 40–50 gados, viņām bija atlikuši vien daži zobi, un tie paši bija kariesa sagrauzti un nodiluši.

Ārstējās pirtī

Dažādas kaites ārstēja pirtī zāļu sievas, zintnieki un vārdotājas. Pirtnieki drīkstēja griezt matus, likt bankas, nolaist asinis un iztīrīt augoņus. Kad Latvijas teritorijā ienāca kristieši, līdz ar viņiem te parādījās medicīnu apguvuši mūki, un jau 1220. gadā Rīgā tika dibināts Sv. Jura hospitālis, 1357. gadā – pirmā aptieka. Tā kā 6. gadsimtā Svētā Benedikta regulā mūkiem ieteikts: «Tik slimiem ir atļauts iet pirtī, bet tiem, kas veseli un jauni, pirtī iešana atļaujama tik retumis,» nav brīnums, ka līdz ar kristiešiem izplatījās arī infekcijas slimības. Medicīniska palīdzība bija pieejama vien augstmaņiem un bagātiem pilsētniekiem, vietējo iedzīvotāju izdzīvošanas pamatā bija imunitātes stiprums un spēja pārslimot infekcijas slimības ar minimālu palīdzību.

Tāpat kā mūsdienās, arī senos laikos cilvēkiem lielas raizes sagādāja muguras kaites. Analizējot divdesmit viena 13.–15. gadsimtā Ikšķiles kapulaukā apbedīta cilvēka mugurkaula skriemeļu veselību, pusei vīriešu un 80 procentiem sieviešu konstatēta spondiloze un osteohondroze. Galvenokārt bojāti jostas daļas un krūšu skriemeļi, kas liecina par smaga darba sekām. Vīriešiem traumas vairāk izskatās iegūtas celtniecības darbos un kaujās. Pēc izrakumiem var spriest, ka tolaik samērā veiksmīgi ārstēja galvaskausa traumas un salika lauztus kaulus. Plaši izmantota asins nolaišana, par ko liecina ādercirtņu atradumi.

Ir brīnišķīgi, ka pirms 100 gadiem Latvija kļuva par neatkarīgu valsti, kaut šajā laikposmā nācās gan kauties ar krieviem un vāciešiem, gan izdzīvot padomju gados. Mazas valstis pie jūras un lielām upēm vienmēr ir bijušais iekarotāju uzmanības lokā, un varam jau prātot, kā būtu bijis, ja pirms 1000 gadiem mūsu pirmtautas būtu bijušas vienotākas, stiprākas, viltīgākas, nepakļāvīgākas. Patīk vēsturniekiem prātot, ka 700 verdzības gadi ir mīts, un norādīt uz retajiem izņēmumiem, kad latvieši tika pie labas izglītības vai bija bagāti tirgoņi. Tomēr lielākā daļa vietējo ļaužu nespēja izsisties, lai kā censtos. Mūsdienās dzīvojam daudz mierīgākā un demokrātiskākā pasaulē, bet cilvēka dabu jau neviens nav atcēlis – joprojām ir gana tādu, kam sapnis ir atņemt un dalīt, un bieži tas notiek, piesedzoties ar reliģiskiem attaisnojumiem. Cerams, ka klimata pārmaiņas neveicinās tautu pārvietošanos, jo dzīve mazapdzīvotā zemē nemaz nav tik slikta, vai ne?

Raksts sagatavots, iedvesmojoties no Gunitas Zariņas grāmatas «Ikšķiles 13.–15. gadsimta iedzīvotāji» («Zinātne», 2016) un sarunām ar vēsturniekiem un folkloristiem, un ar biedrības «Daugavas savienība» atbalstu.

Anitra Tooma
Visu VV 02/2018 žurnālu pdf formātā skatiet te!

Atbildēt