Dziednieciskais Arlaka ezers

Arlaka ezers atrodas Daugavpils rajona Šēderes pagastā, aptuveni 0,5 km no Lietuvas robežas un 2 km uz dienvidiem no lielākās apdzīvotās vietas Raudas.

arlaka ezers

Kādreiz, vēl būdams 2. kursa students, rakstīju kursa darbu par veselības un svētajiem avotiem Latvijā. Vācot materiālus, atradu arī ziņas par Arlaka veselības ezeru, kas, kā toreiz šķita, atrodas kaut kur ļoti tālu Augšzemē. Ezera ūdens ticis izmantots dziedniecībā, un tradīcijas, kas saistījās ar šo ūdens lietošanu, bija ļoti līdzīgas avotu ūdens lietošanas tradīcijām. Taču tas bija ezers, ne avots, tāpēc kursa darbā to iekļaut nevarēju. Pagāja daži desmiti gadu, un šovasar, turpinot darbu pie projekta «Augšzemes ezeri. Kultūrvēsturiskais konteksts reālajā un mītiskajā telpā», atkal sastapu Arlaka vārdu, un nu jau tas vairs nebija tik svešs. Nav jau arī tā, ka Arlaka ezers būtu gluži nezināms, kā tas savulaik šķita 2. kursa studentam. Laiku pa laikam ziņas par šo ezeru ir parādījušās dažādās publikācijās un folkloras vākumos.

Par Arlaka ezera daudznozīmību liecina tas, ka ezeram ir vairāki līdzīgi skanoši, tomēr dažādi nosaukumi. Arlaka ezers ir saukts gan par Arlaku, gan Ārloku, Ārlaka, Ārlava, Arļaka, Arļava ezeru. Dažādās norādēs atšķiras arī ezera platība. 1937. gadā Arlaka ezera platība lēsta 2,7 ha, 1958.gadā – 2,4 ha, 1975. un 1985. gadā – 2,5 ha. Var jau būt, ka nelielais ezeriņš, kuru ietver Arlaka purvs, pamazām aizaug un tā ūdens spoguļa platība samazinās. Izmērīt šādu aizaugošu ezeriņu nav tik vienkārši.

Pirmais man zināmais Arlaka ezera pieminējums rakstos attiecas uz Latvijas valsts pašiem sākumiem. 1921. gadā laikrakstā «Kultūras Vēstnesis» bija publicēts O. Krolla raksts «Ezeri», kur Arlaka ezeram bija veltītas šādas rindas: «Vēl minams kāds Ārlaka ezers, kurš atrodas 22 km no Ilūkstes un 18 km no Jelovkas stacijas pie Liepājas – Romnas dzelzceļa, barona Felkerzāma muižas robežās. Ezers ievērojams ar to, ka vietējie zemnieki, viņā mazgādamies, atsvabinājās no dažādām ādas slimībām. Ezera ūdeni 1910. gadā maģistra Jūta ķīmiskā laboratorijā izmeklējot, izrādījās, ka tas satur dzelzi, magneziju, kāliju, kaļķus, sērskābi un citas dziedināšanā derīgas vielas. Ūdenim ir dzeltena krāsa un skāba garša. Zemi ezera apkārtnē izmeklējot, izrādījās, ka tā visa pilna maziem sēra graudiņiem. Ezers atrodas priežu mežā un viņa apkaimē ir uzkalniņi, ielejas, skuju un lapu koki, kā arī daudzi mazi ezeri.»

Plašākas ziņas par Arlaka ezeru tika savāktas 1947. gada folkloras ekspedīcijas laikā toreizējā Ilūkstes apriņķī. Te daži zīmīgākie teksti no šā vākuma.

«Ārlaka veselības ezeriņš. Raudas pagastā, pie pašām Kurcuma pagasta robežām, mežā ir Ārlaka ezeriņš ar sīva un dzelzs ūdeni. Slimnieki, kas ezeriņā izpeldas, atgūst veselību. Redzēju, kā reiz atbrauca augoņiem noaudzis cilvēks, nopeldējās vasaru un aizbrauca vesels atpakaļ.»

«Arlakas ezeriņš ar veselības ūdeni Raudas pagasta mežā ir labs ārstēšanai. Esot tikpat dziedniecisks kā Baldonē. Okupācijas laikā vācieši jau gribējuši ierīkot vannu iestādi. Ezerā augot tik tauki līņi, ka izvilkti tie cepjami uz pannas peldot taukos.»

«Raudas pagasta mežā ir Ārlavas ezers. Puika bija nevesels, uz kājām švaks, tur mazgājās, palika vesels. Ārlavas ezerā arī kara laikā vācieši ierīkojuši laipas un peldētavu. Ūdenim konstatētas kādas dziednieciskas spējas.»

«Apmēram 3 km no Cālēnu mājām atrodas Ārlaka ezers. Visapkārt mežs un purvi, purvā ļoti daudz čūsku. Ezera ūdens esot ļoti labs priekš acu slimībām u.c. Ūdens saturot daudz dzelzs.»

Tuvs, bet neredzams

Apbruņojušies ar informāciju, devāmies uzmeklēt un pētīt Arlaka ezeriņu. Labās un sīkās kartēs ezeriņš ir atzīmēts, tomēr daudzās Arlaka ezeriņš tā nelieluma dēļ vairs neparādās. Bijām jau devušies ceļā, kad konstatējām, ka sagadīšanās dēļ mūsu smalkās kartes palikušas mājās. Šķita, ka esam jau aizbraukuši tur, kur Daugavpils rajona Šēderes pagastā bija jābūt Arlaka ezeram, tomēr no lielceļa cauri mežam un krūmiem nekāds ezers nebija redzams. Torīt lija lietus, tāpēc doties slapjajos krūmos, kur vēl zem kājām guldzēja purva ūdens, droši nezinot, vai aiz krūmiem būs ezers, kaut kā negribējās. Uzmeklējām kādu vietējo vīru, un viņš bija mazliet pārsteigts, ka kāds meklē Arlaka ezeru, jo ezers te – vispār ezerotā apvidū – esot visai necils. Tomēr mums tika norādīts, ka uz lielceļa esam apstājušies pareizā vietā – ezers tiešām atrodoties aiz krūmiem. Izrādījās arī, ka ne tikai pirmajam aptaujātajam vīram, bet daudziem tuvējās Raudas iedzīvotājiem bija zināms gan par Arlaka ezera veselīgo ūdeni, gan nostāsti un gadījumi, kad kāds, mazgājoties tajā, bija izārstējies. Vēlāk, kad Arlaka ezers tika fotografēts no gaisa, varēja tā pa īstam ieraudzīt, cik tuvu lielceļam tas atrodas.

Arlaka ezera malas bija purvainas, tomēr ne tik ļoti grimstošas, lai nevarētu pieiet pie ūdens. Pats ezera ūdens bija ļoti tumšs un necaurspīdīgs. Mūsu akvalangisti Voldemārs un Dainis, kas pamazām jau bija sākuši sagatavot niršanas inventāru, sen jau ir pieraduši, ka lielākajā daļā Latvijas ezeru ūdeņu redzamība tuvojas nullei, tāpēc īpaši pārsteigti viņi nebija.

Pilns ar krievu munīciju

Apgāju apkārt iegarenajam ZD virzienā orientētajam ezeram. Rietumu puse bija diezgan purvaina, austrumu pusē bija izteikts reljefs: kalni, lejas, dažādi reljefa izcēlumi, kas pacēlās pāri ezera līmenim. Tas laikam bija noteicošais, lai te, Arlaka ezera krastā, Pirmajā pasaules karā ierīkotu pozīcijas. Spriežot pēc tā, ka pozīcijas bija ierīkotas ezera austrumu pusē, varēja domāt, ka tās piederējušas krievu karaspēkam. Nebija laika izstaigāt visu ar mežu aizaugušo pozīciju sistēmu, bet varēja saprast, ka ierakumi ir labi saglabājušies, un varēja arī nojaust, ka vietām tie ir grauti ar pretinieka artilērijas uguni.

Izrādījās, ka Arlaka ezera ziemeļu galam var pieiet pa gluži jauku taciņu, ko te bija ieminuši zvejnieki. Ezerā peldēja arī tīklu bojas, respektīvi, aizskrūvētas plastmasas pudeles, bet pašu tīklu gan nebija. Mūsu akvalangisti apsekoja ezera krastus. Izrādījās, ka Arlaka ezera dibens ir mīksti dūņains, tāpēc līdz īstajam jeb cietajam ezera dibenam nemaz nevar aizsniegties. Pāris vietās dūņās bija tādi kā caurumi, kur dūņas bija pašķīrušās. Varēja domāt, ka te ezera dibenā iztek kāds avots, kas nav ļāvis dūņām nosēsties. Kādā no šiem caurumiem tika uztaustīti vairāki metāliski priekšmeti, kas izrādījās ir krievu armijas četrkantīgie šauteņu durkļi jeb bajonetes un labi saglabājusies rokas granāta, uz kuras varēja izlasīt, ka tā ražota Petrogradā. Jādomā, ka Arlaka ezera dūņainajā dibenā šādu mantu varētu būt krietni daudz. Tas arī apliecināja iepriekšējo pieņēmumu, ka pozīcijas ezera krastā pieder krievu karaspēkam. Zināms, ka uz dienvidiem no Daugavpils – ap Ilūksti, Sventi un Dvieti – Pirmajā pasaules karā risinājās ļoti smagas cīņas, kuru liecības tad arī bija saglabājušās gan Arlaka ezera krastos, gan arī ezera dibenā.

Ezera ūdens bija tik tumšs un necaurspīdīgs, ka visus meklējumus zem ūdens vajadzēja veikt ne ar redzi, bet gan ar tausti. Nekādi materiāli liecinājumi par Arlaka ezera izmantošanu ārstniecībai tā arī netika atklāti, iespējams, ka to arī nemaz nav. Ziņas liecina, ka vācieši Pirmā pasaules kara laikā ezerā ierīkojuši laipas (jādomā, tas noticis jau kara beigās, kad krievu karaspēks bija atspiests dziļi Krievijā un tiešas kaujas darbības ezera tuvumā nenotika), tomēr arī kādas laipu paliekas dūņainajā ezera dibenā nevarēja atklāt. To bija grūti izdarīt arī tāpēc, ka jau jaunākos laikos, izstrādājot tuvējo priežu mežu, koku zari un stumbri bija sagāzti ezerā.

Arī mūsdienās Arlaka ezera ūdens dziednieciskā slava nav aizmirsta un laiku pa laikam kāds dziedinās ar ezera tumšo ūdeni.

Juris Urtāns

Publicēts 2007.gada novembrī.

 

Karte

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *