Dzērves, dzērvenes un sudraba migla

Foto – Agris Krusts

Miglains rudens rīts purvā. Pilnīgs bezvējš. Stāvu un skatos uz tālumā esošo dzērvju baru. Šķiet, ka rasas lāsītes zirnekļu tīklos ietrīsas no dzērvju klaigām. Tās pārlaidušas nakti purvā, jo te ir droši. Nu tās aktīvi sasaucas, un tā vien šķiet, ka priecājas par atnākušo dienu. Daža laba tik ļoti satraukusies, ka uzdejo, citas to vēro, bet vairākums, šķiet, aizņemtas katra ar savām rūpēm – bužina spalvas vai lēnām pastaigājas un kaut ko uzknābā no sarkanīgajiem purva sfagniem. Jaunās dzērves pīkst un nez ko grib izprasīt no saviem vecākiem. Te jāpaskaidro, ka dzērves uz siltajām zemēm dodas ģimenēs. Vismaz viens no vecākiem ir kopā ar jaunuļiem. Dažās ģimenēs ir tikai viens dzērvēns, un dievs vien zina, kas notika ar pārējiem. Varbūt jaunais ģeologs, nejauši uzgājis dzērves ligzdai, pārāk ilgi nevarēja uzņemt pašbildi ar atradumu un pārāk ilgi uzturējās ligzdas tuvumā, tāpēc dzērves ola – tā, kura saules pusē, – pārāk uzkarsa un vēlāk pārvērtās vanckarā. Varbūt pusaugu vecumā otro dzērvēnu dzimtajā Karēlijas purvā noķēra izspūrusi badaina vilcene… Te klusumu un manas pārdomas pārtrauc skaļš «krrr… krrr… krrr!». Tas ir trauksmes signāls un liek visām dzērvēm saspringt. Un tad jau arī es ieraugu trauksmes cēloni – tālumā gar purva malu, spārniem plandot, lido klinšu ērglis. Ir agrs, un gaiss nav iesilis, tāpēc ērglis lido ar piepūli, spārnus smagi vēzēdams. Skaidri redzams, ka dzērves viņu šobrīd neinteresē, un tas pazūd skatienam purvmalas priedulājā. Bars vēl ilgi nevar nomierināties, un atkal dažas dzērves dejo, tā izrādot savas emocijas. Satraukums barā nenorimst, līdz, dažām dzērvēm saucot skanīgu «krū… krū… krū…», tas sāk celties gaisā, tad zemā lidojumā virs purva dodas nokulto lauku virzienā. Dzērves kārtojas kāsī, tam dažreiz izjūkot un atkal izveidojoties no jauna, un tā, līdz sīkie punktiņi debess malā izzūd skatienam. Dzērves aizlidoja brokastīs… Un kā tad ar dzērvenēm, jūs vaicāsiet? Dzērvenes rudenī dzērvēm negaršo. Tās labprāt ēd dzērvenes pavasarī, kad ziema tās saldinājusi. Rudenī putniem vajag jaudīgāku maltīti, un graudi nokultajos labības laukos ir ļoti atbilstoša barība. Purva ekosistēma produktivitātes ziņā nevar sacensties ar laukiem, tāpēc dzērves barojas uz lauka un nakšņo purvā, kur drošāk.

Foto – Agris Krusts

Septembra trešajā dekādē cauri Latvijai aizlidoja tūkstošiem dzērvju, kuru dzimtene ir tālu uz ziemeļiem un ziemeļaustrumiem no Latvijas. Tām visām tāls ceļš priekšā – vispirms Spānija, kur liela daļa arī ziemos, bet daļa dosies pāri Gibraltāram uz Āfriku.

Purvi Latvijā aizvien ir mazapmeklētas vietas. Ilgus gadus lielākais traucējums bija masveida ogošana, kad purvā vienlaikus bija daudz cilvēku. Tagad ogošanu nomainījusi supošana, bradāšana ar sniega kurpēm un rogaininga pasākumi. Tas ir kas tāds, ko purvi nekad agrāk nav pieredzējuši. Turklāt tas var notikt jebkurā sezonā. Visnotaļ pozitīvie sportošanas aktīvisti uzskata sevi par pietiekami zaļiem, jo nepiegružo un neko nelauž, bet ļoti apvainojas, ja dabas sargi aizrāda, ka purva iemītnieki cieš no traucējuma, jo īpaši, ja pasākums notiek putnu ligzdošanas laikā. Purvs – tā ir miera osta dabai. Ceļošanas laikā purva lāmās nakšņo gārgales, zosis un pīles, tas naktī dod patvērumu dzērvēm, bet purva salās bieži vien dienu aizvada vilku ģimene jeb klans. Daudzu cilvēku vienlaicīga ienākšana purvā izjauc šo mieru. Purvs pārstāj būt par patvērumu.

Vilnis Skuja
Foto – Agris Krusts

One Reply to “Dzērves, dzērvenes un sudraba migla”

  1. Vakar bija viena no reizēm,kad ogotājiem purvā(Pluču tīrelī)nopietni aizrādīju lai beidz nemitīgi savā starpā sasaukties bļaustoties tā,ka var dzirdēt pat Ventspilī…😣
    Vakar reāli dzirdēju rubeņu balsis,gribēju ierakstīt,bet dumju ļautiņu (ogotāju) bļaustīšanās dēļ tas nebija iespējams.

Atbildēt