Dabisku pļavu mīļotāja – dzeltenā cielava

Foto: Ance Priedniece – 3. vieta Dabas muzeja fotokonkursā «Mans putns 2019» jauniešu grupā.

Uz žurnāla pirmā vāka teju dabīgā lielumā varat aplūkot dzelteno cielavu – putniņu, kas bieži pieminēts latviešu tautasdziesmās, bet mūsdienās to reti kurš ir redzējis. Re, dzeltenās cielavas un baltās cielavas siluets ir ļoti līdzīgs, arī gaita un garās astes šūpošana. Jebkuram putnam aste ir stūre. Putni ar garu asti, piemēram, žagata vai cielava, ir lieli manevrētāji un ļoti strauji var mainīt lidojuma virzienu, dzenoties pakaļ medījumam vai bēgot no vajātāja. Arī pārvietojoties pa zemi, ar asti tiek stūrēts un balansēts, dažreiz tā ir kā trešais spārns. Dzeltenā cielava barojas, nesteidzīgi staigājot pa pļavu vai ganībām, reizēm apstājas un lūko pēc medījuma. To pamanījusi, cielava izdara ātru izklupienu, un kukainis jau knābī. Salīdzinot ar balto cielavu, dzeltenā daudz retāk ķer lidojošus kukaiņus, bet, ja vajag, spēj ātri palēkties un veikli notvert garām lidojošu odu vai mušu. Un tāpēc šķiet tikai pašsaprotami, ka cielavas kājas ir slaidas un stipras kā balerīnai.

Aplūkojot cielavas knābi, ir skaidrs, ka tas nav domāts ķiršu kauliņu šķelšanai, bet ir īsta kukaiņēdāja putna «pincete». Tas ir tievs un parocīgs instruments mīkstu kukaiņu, kādi ir odi, mušas un dunduri, ķeršanai. Tā kā šim putnam ļoti svarīgs ir ūdeņu tuvums, arī sānpeldes, viendienītes, strautenes, sīki gliemji, tārpiņi u.c. seklūdenī notverami organismi tiek ēsti uz nebēdu. Senos laikos, kad Latviju pārsvarā klāja mežs, dzeltenā cielava ligzdoja palieņu pļavās, kur netrūka ēdamā un ligzdvietu. Cilvēks, nolīzdams mežus un to vietā ierīkojot pļavas, paplašināja dzelteno cielavu dzīves telpu. Toreiz, pirms masveida meliorācijas, katrā pļavā atradās kāda pārmitra vieta ar nelielu peļķi, kurā auga kāda niedru skupsna vai lopu apgrauzts kroplu krūmu pudurītis, lai dzeltenajai cielavai šī vieta iepatiktos. Tolaik lopu bija daudz un tie piesaistīja daudz dažādu kukaiņu, tāpēc te cielavām barības netrūka. Vietām pat bija tik labi apstākļi ligzdošanai, ka dzeltenās cielavas veidoja ligzdošanas kolonijas, kurās nelielā attālumā ligzdoja vairāki garastaino putnu pāri.

Uz brīdi iedomāsimies, ka vasaras sākumā atrodamies saules pilnā, mitrā pļavā vai ganībās un mums ir iespēja sekot līdzi kāda dzelteno cielavu pāra ligzdošanai. Dzeltenās cielavas ligzdo uz zemes. To ligzda ir pavirši savīkšķīta no sausiem zāļu stiebriem, izoderēta ar retām putnu spalviņām un aitu vilnas šķipsniņām. Vispirms notiek satikšanās. Putnu pāris, kas visu ziemu Āfrikas kūrortos pavadījis atsevišķi, tagad pavasarī satiekas pie ligzdas. Tēviņš atlido pirmais un sāk sargāt teritoriju no sugas brāļiem. Mātīte ierodas dažas dienas vai pat nedēļu vēlāk un izvēlas ligzdošanai piemērotāko vietu, vislabāk nelielā reljefa slīpumā, pie lielāka zāles kušķa vai ciņa. Ligzdu mātītei nākas būvēt vienai pašai. Tēviņš nekad nepalīdz, viņš pa to laiku nodarbojas ar dziedāšanu un dzenā sāncenšus. Dziedādams savu necilo dziesmiņu, tas vēro apkārtni un brīdina dzīvesbiedreni, ja tuvojas kāds bīstams radījums. Dziesma nav nekāda skaistā. Tā ir saucienu virkne, kur liela vieta atvēlēta improvizācijai. Atsevišķu saucienu nozīme ornitologam ir saprotama. No kāda lakstaugu pudura augšas ligzdas tuvumā atskan monotons «psuijļi!», un tas nozīmē: mierīgi, es visu kontrolēju! Ja tālumā parādās lapsa, cielavtēviņš sāk atkārtot «psip! psip!», kas nozīmē: uzmanību! Kūmiņš tuvojas, un atskan aprauts «ci! ci!». Brīdī, kad lapsa pienākusi tik tuvu, ka situācija kļūst bīstama, tiek saukts ass «cri! cri!». Mātīte, to izdzirdot, izkāpj no ligzdas un, slēpdamās zālē, aizlavās vairāk nekā desmit metru attālumā, un tikai tad uzspurdz kādā lielākā lakstā, kur laiž vaļā visus iepriekš minētos saucienus dažādā kārtībā, ritmā un tonalitātē. Tas viss, lai pievērstu uzmanību sev. Parasti to izdodas izdarīt, un tā putniņi aizvilina lapsu prom no ligzdas, kurā svaigi iedētas guļ piecas zaļganbaltas, tumšiem punktiņiem klātas oliņas. Paiet vien divas nedēļas, un ligzdā ir izšķīlušies mazuļi, pēc divām nedēļām viņi pametīs ligzdu. Sāksies pēcligzdošanas klejojumi, kuri pakāpeniski pāries rudens migrācijā.

Sliktās ziņas. Pēc Latvijas Ornitoloģijas biedrības datiem, dzelteno cielavu skaits Latvijā samazinājies par 95%! Kāpēc? Meliorētajās pļavās grūti atrast pārmitras vietas, zālājus uzar, atlikušās ganības tiek pārganītas, un šādos apstākļos dzeltenās cielavas nevar ligzdot. Bīstami apstākļi ir arī ziemošanas vietās Āfrikā, kur mēģina noindēt ne tikai visus kukaiņus, bet arī sarkanknābja audējputnus, jo tie posta vietējo iedzīvotāju labības laukus. Tiek nomigloti niedrāji, kuros šie zvirbuļu radinieki nakšņo. Diemžēl turpat nakšņo arī dzeltenās cielavas…

Vilnis Skuja

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *