Dabisko pļavu apsaimniekošana Ziemeļgaujā

Pļaut un ganīt Latvijas iedzīvotāji pratuši kopš aizvēsturiskiem laikiem. Taču tikai pēdējā desmitgadē šīm senajām nodarbēm piešķirts nekad agrāk nebijis mērķis – dabas aizsardzība. Nevis pļaut, lai iegūtu lopbarību, un ganīt, lai izaudzētu gaļas vai piena lopu, bet radīt savdabīgu produktu – labā stāvoklī uzturētu īpaši aizsargājamu zālāju veidu (biotopu), pļavu putnu dzīvotni vai dabisku procesu un no tā atkarīgo vidi. Patlaban šā pasākuma pazīstamākā izpausme ir t. s. bioloģiski vērtīgie zālāji (BVZ), kuru uzturēšanai Lauku atbalsta dienests (LAD) piešķir maksājumus no Eiropas Savienības (ES) fondiem. Pirms tam pasākumi ar līdzīgu mērķi notika tikai atsevišķās Latvijas vietās – pārsvarā īpaši aizsargājamās dabas teritorijās speciālu dabas aizsardzības projektu ietvaros. Šie projekti ir kalpojuši kā piemēri, lai popularizētu dabas aizsardzības idejas, un kā eksperimenti, lai noskaidrotu, cik efektīvi notiek tuvināšanās iecerētajam mērķim, cik iespējama ir to praktiskā īstenošana un kā šādi pasākumi iedzīvojas ikdienā.

4
Meža nogabalu kontūru nobīde no reālās situācijas dabā: tumšākie ir meži un ūdeņi, gaišzaļas un brūnganas ir pļavas, sarkanās līnijas iezīmē meža nogabalu robežas

Šāds eksperiments ir arī Latvijas Dabas fonda projekts «Ziemeļgaujas ielejas aizsardzība un apsaimniekošana», ko finansē ES LIFE programma. 2003. gadā projekta pieteikuma sagatavošanas laikā savāktā informācija par dabisko pļavu apsaimniekošanas izdevumiem Zemkopības ministrijas speciālistiem ļāva pa-matot lielāka BVZ maksājuma nepieciešamību, un tas pieauga no sākotnēji iecerētajiem aptuveni 50 eiro/ha līdz 138 eiro/ha, kas tagad tiek attiecināti uz visiem Latvijas BVZ. Pēc divarpus darbības gadiem projektā ir uzkrājusies jauna pieredze, radot skaidrāku priekšstatu par situāciju, kas veidojas, mēģinot saradināt dabas aizsardzību ar zemkopības biznesu, ES maksājumu piešķiršanas kārtību, Latvijas kartogrāfisko materiālu oficiālo jucekli, pārsteigumu pilnajām formālajām procedūrām u.c. Latvijas dabas parādībām.

Projektu 2003. gada beigās uzsāka Latvijas Dabas fonds, lai nodibinātu aizsargājamu teritoriju Ziemeļgaujas ielejā un iekļautu to starptautiskajā aizsargājamo teritoriju tīklā NATURA 2000, kā arī lai izstrādātu teritorijas dabas aizsardzības plānu un uzsāktu tā ieviešanu. Projekts rit ar Eiropas Komisijas LIFE programmas LIFE-Nature apakšprogrammas finansiālu atbalstu. Projekta līdzfinansētāji un partneri ir Latvijas Vides aizsardzības fonds, AS «Latvijas valsts me˛i», Zaubes kooperatīvs, «Vides projekti», Vidzemes attīstības aģentūra, Gaujienas un Virešu pagastu pašvaldības.

No vairāk nekā divdesmit pasākumiem, kas veltīti Ziemeļgaujas mežiem, ūdeņiem, purviem un pļavām, lielākā daļa ir saistīti ar pļavu apsaimniekošanu.

  • Projekta mērķis ir atjaunot 240 – 290 ha pļavu biotopu un panākt 300 – 350 ha ganību un pļavu uzturēšanu.
  • Līdz 2006. gada sākumam bija noslēgti sadarbības līgumi ar 14 apsaimniekotājiem, kopumā aptverot ap 400 ha lielu teritoriju.
  • Paredzēta sešu pļavu atjaunošanas un uzturēšanas paraugteritoriju ierīkošana, kas ietver ganību izveidošanu.
  • Pļavu noganīšanai iegādāti 90 govslopi, paredzēta ap 34 km ganību aploku un sešu nojumju būve.
  • Aptuveni 800 ha lauksaimniecības zemju tiek sagatavoti t.s. agrovides plāni.
  • Projekta veikto pļavu inventarizāciju rezultātā BVZ platība Ziemeļgaujā pieaugusi no 650 līdz 1890 ha.

Ziemeļgaujas daudzveidīgi mainīgā daba

ziemalgauja

Ziemeļgauja izceļas ar ārkārtēju dabas daudzveidību un lielu īpaši aizsargājamu platību un objektu īpatsvaru. Projekta teritoriju, kas aptuveni sakrīt ar aizsargājamo ainavu apvidu «Ziemeļgauja», virspusēji var sadalīt divās daļās. Viena no tām ir Gaujas ieleja, bet otra – tai piegulošās platības. Daudzveidīgāka daba ir upes ielejā. Tur visu nosaka lokanā Gauja – tā skalo krastus, maina gultni, vēl mūsdienās strauji veido jaunas vecupes, kuras kopā ar senākajām vecupēm, kas šobrīd redzamas kā mitras ieplakas, ir skaitāmas vairākos simtos. Lielākā daļa upes ielejas katru gadu pavasara palos applūst. Ielejas reljefu veido dažāda vecuma vecupju gultnes un uz-skalotu vaļņu mozaīka. Jebkurā nejauši izvēlētā kaut vai pārdesmit hektāru lielā platībā gandrīz vienmēr atradīsies gan pārmitras, gan pavisam sausas pļavas. Mozaīkas veida ainavā diezgan bieži ir grūti iezīmēt pļavu un mežu robežu. Jo īpaši tāpēc, ka mozaīku papildina pļavās augoši veci pļavu ozoli, liepas, priedes, kas bieži pāriet parkveida situācijās un tās savukārt mežā. Arī tas, kas pašlaik ir oficiāli reģistrēts kā mežs, lielākoties ir pēdējā gadsimta laikā apmežojušās pļavas. Mozaīku papildina arī pašlaik aizaugošu pļavu krūmāji un, protams, vecupes, kas ir gan nelieli gareni ezeri, gan kokiem apaugušas slīkšņas.

Īpaši sargājamās pļavu vērtības

Ziemeļgaujas ielejā sastopami deviņi dažādi pļavu un ar tām saistīti īpaši aizsargājami biotopi, kas, izkaisīti nelielu fragmentu veidā, kopumā klāj lielāko daļu no ielejas lauksaimniecības zemēm. Arī pļavas, kas neatbilst nevienam no īpaši aizsargājamiem biotopiem, ir svarīgas dabas aizsardzībai, jo ir nozīmīgas kā griezes dzīvotnes, kā arī tās ir svarīgi saudzēt, nepārvēršot par aramzemēm, lai ierobežotu Gaujas kā lašu upes piesārņošanos. Īpaša vērtība ir vecie pļavu ozoli, liepas, vīksnas un priedes, kas nereti ieauguši jaunos mežos. Vecie koki ir ES prioritāri aizsargājamās vaboles – lapkoku praulgrauža – un arī citu retu sugu dzīves vieta. Ziemeļgaujas īpaša pazīme ir sargājamo dabas vērtību lielā daudzveidība jau ļoti nelielās platībās. Daudzos zemes īpašumos pilnīgi visas pļavas ir īpaši aizsargājami biotopi. Piemēram, vienā no vairāk pētītajām projekta paraugteritorijām tikai deviņdesmit hektāru platībā, kopā ņemot mežus, pļavas un ūdeņus, jo tie visi ir cieši saistīti savstarpējā mozaīkā, sastopami astoņi īpaši aizsargājami biotopi un vairāk nekā trīsdesmit ES un nacionālas nozīmes īpaši aizsargājamas sugas. Līdzīga situācija ir arī citur.

Tā kā lielākā daļa dabas vērtību atrodas pļavās vai vietās, kas kādreiz bijušas pļavas vai ganības – tātad saistītas ar cilvēka darbību –, to saglabāšanai nepieciešams nodrošināt atbilstošu apsaimniekošanu. Lielākie draudi dabas vērtībām saistās ar pļavu aizaugšanu un veco, kādreiz klajumā augušo koku ieaugšanu mežā – šobrīd tie ir apkārtējo koku nomākti vai atrodas pārāk lielā noēnojumā. Veco, saudzējamo koku dēļ, veicot pļavu vērtību uzturēšanu un atjaunošanu, nākas darboties ne tikai pļavās, bet arī vietās, kas formāli ir mežs.

No dabas aizsardzības pasākumu plānošanas viedokļa situācija ir diezgan sarežģīta. Tāpēc, ka vienuviet atrodas dabas vērtības, kam nepieciešami apsaimniekošanas risinājumi ar gandrīz pretēju gala rezultātu. Piemēram, griezēm vislabākā būtu vēla pļaušana un lielāku klaju pļavu atjaunošana, bet turpat esošajām parkveida pļavām piemērotāka ir ganīšana. Arī parkveida ainavas paplašināšanos vajadzētu veicināt, taču sanāk, ka tas var notikt tikai uz blakus esošo griežu pļavu vai mežu rēķina.

Intensīva lauksaimniecība dabisko pļavu uzturēšanai neder

Acīmredzami galvenais iemesls, kādēļ vēl šodien varam priecāties par Ziemeļgaujas daudzveidīgajām pļavām, ir to nederīgums intensīvai lauksaimniecībai, kas tās daļēji pasargājis no meliorācijas. Smilts augsnēs pļavas ir mazražīgas un tajās valda pārmērīgs sausums. Savukārt pārmitrās pļavas staignajās vecupju gultnēs slīcina moderno lauksaimniecības tehniku. Gan sausās, gan pārmitrās pļavas pavasara palos un reizēm arī citos gadalaikos vismaz pāris nedēļu gadā applūst. Plaša vēriena saimniekošanai nepievilcīga ir arī sadrumstalotā ainava, kur atsevišķs lauks ar puslīdz viendabīgiem apstākļiem bieži ir tikai dažus hektārus liels. Pat plašas un it kā līdzenas pļavas tomēr izrādās nelīdzenas, jo Gaujai, «pārstaigājot» ieleju, paticis savelt paliekošus smilšu viļņus (sk. attēlu). Šie viļņi skaisti dažādo pļavu ainavu, taču pilnībā liedz iespēju izmantot platas pļaušanas vai siena savācamās mašīnas, kādas mūsdienās lieto, piemēram, Zemgales līdzenajos laukos. Pļavu apsaimniekošanu ielejā ietekmē arī tādi savdabīgi faktori kā uz laukiem palu laikā sanestie koki un peldošās salas no Gaujas vecupēm, kas traucē pļaušanu un ir diezgan grūti novācamas. Viss minētais kopumā rada apstākļus, kuros mūsdienu ekonomiskajā kontekstā ražojoša lauksaimniecība bez speciāliem atbalstiem nav iespējama.

Kā izveidot dabas vērtības saudzējošas un ekonomiski ilgtspējīgas saimniecības

Ziemeļgaujas projekta iecerētais pļavu apsaimniekošanas modelis paraugteritorijās izskatījās šādi: daļa pļavu ir iekļautas ganībās un uzturētas noganot, daļa pļavu tiek pļautas siena ieguvei; zemnieka saimniecību ienākumus veido maksājumi par BVZ uzturēšanu un no govslopu gaļas ražošanas. Veidojas arī priekšnoteikumi lauku tūrisma attīstībai. Jāatzīmē, ka, projektu uzsākot, aptuveni 80% bioloģiski nozīmīgāko pļavu teritoriju bija pamestas. Teritorijās, kur kaut kas vēl notika, darbojās atsevišķas, nelielas, pēc būtības piemājas saimniecības. Lai realizētu projekta uzdevumus, bija jāpanāk vairāku šo mazo saimniecību pārveidošanās par diezgan apjomīgām zemnieku saimniecībām.

Ganību ierīkošana, kurās tiek turēti gaļas govslopi, kā efektīvākais un vismaz teorētiski arī ekonomiski ilgtspējīgākais modelis tika izvēlēts Ziemeļgaujas dabas apstākļu diktēto noteikumu dēļ. Sākotnēji tika apsvērta arī iecere par lielo savvaļas zālēdāju ganību ierīkošanu. Taču to atmeta, jo Gaujas ielejas pļavas reti kur aizņem šim mērķim pietiekami lielas vienlaidu platības; šāda pasākuma īstenošanu apgrūtina arī sadrumstalotā zemes īpašumu struktūra. Labākais pļavu uzturēšanas risinājums – pļaušana – ne visur ir tehniski iespējams. Kur nevar pļaut – var noganīt. Taču pļaujamās un ganāmās vietas ir nelielas un nevienmērīgi izkaisītas. Lai ganību aploki neiznāktu ar pārmērīgi garām, izlocītām robežām, tajos nākas iekļaut arī mežus, vecupes un pļavas, kas pašas par sevi nebūtu obligāti jānogana – tās varētu arī uzturēt pļaujot. Tas gan dažiem ekoloģijas speciālistiem radīja bažas, ka šajās vietās tā tiks apdraudētas griezes, jo tām vislabākā ir vēla pļaušana, nevis ganīšana. No saimniekošanas ekonomiskās ilgtspējas viedokļa lopu audzēšanas un pļavu uzturēšanas biznesa kombinācija varētu būt nedaudz drošāks saimniekošanas modelis nekā paļaušanās tikai uz BVZ maksājumiem. Tāpēc, ka viss nav likts tikai uz vienas kārts. Bez tam BVZ maksājumi nav pieejami par lauku blokos neiekļautajām mežainajām pļavām, kas Ziemeļgaujā ir lielā īpatsvarā.

Visas šīs ņemšanās ar saimniecību izveidošanu kontekstā jāpasaka, ka bija laiki, kad Gaujas ieleja bija zemnieku diezgan biezi apdzīvota vieta un varbūt pat skaitījās lauksaimniecībai salīdzinoši laba. Tas bija tad, kad pļāva ar rokas izkapti un zirga pļaujmašīnu. Toreiz veidojās tā Ziemeļgaujas ainava un dabas vērtības, kuras tagad mēģinām atjaunot un aizsargāt. Tas notika bez finansiāliem pabalstiem un bez ekologu padomiem par pareizu dabas sargāšanu. To laiku lauksaimniecības tehnika spēja pļaut arī parkveida pļavās, bet mūsdienās ar grūtībām apsaimniekojamās pārmitrajās pļavās sienu pļāva pat divreiz gadā. Daudzas pļavas toreiz bija aramzemes, un dzīvošanu daudzveidīgāku darīja arī zvejniecība, ko piekopa Gaujā un vecupēs. Senos laikus no mūsdienām neatšķir Gaujas ielejas kā cilvēka dzīvei piemērotas vietas potenciāls, jo dabas apstākļi joprojām ir aptuveni tādi paši kā senāk. Mainījies ir kopējais sociālekonomiskais konteksts pasaulē, cilvēku dzīvesveids un mūsu attieksme pret to, kas viegls vai grūts, labs vai slikts u.tml. Tādēļ jāatzīst, ka patiesais iemesls zemkopības panīkumam Ziemeļgaujā bijis nevis slikti dabas apstākļi, bet pārmaiņas, kas notikušas cilvēkos.

Problēmas ar siena sagādi

Attiecībā uz dabas vērtību sargāšanu jāatzīst, ka govslopi savas funkcijas pilda labi, uzturot zālājus un neļaujot atjaunotajās platībās sazelt krūmu atvasēm. Bažas par to, ka griezes nevarēs sadzīvot ar govslopiem, pagaidām nav piepildījušās, jo uzskaites liecina, ka ganībās griež joprojām un putnu mazāk nekļūst. Arī botāniskais monitorings par briesmām augu valstij neliecina.

Attiecībā uz saimniecisko pusi gan sanācis citādi nekā cerēts. Iecere, ka ganāmpulkiem nepieciešamo sienu vāks turpat blakus ganībām, upes ielejā, siena pļavām un ganībām kopā veidojot noslēgtu Gaujas ielejas ietvaros darbojošos saimniekošanas modeli, nepiepildījās. Galvenais cēlonis – prasība, ka nedrīkst pļaut agrāk par 10. jūliju. Šis ierobežojums izslēdz aptuveni pusi no iespējamā siena laika perioda. Ja pēc 10. jūlija sākas lietains laiks, tad ir risks palikt vispār bez siena. Tā kā govis nevar iztikt ar ēšanu ik pārgadus, zemnieki ir spiesti meklēt pļavas ārpus BVZ vai pirkt sienu par naudu. Bez tam negatīva ietekme ir arī tam, ka pēc 10. jūlija siens kā lopbarība ir krietni mazvērtīgāks un lielākam lopu baram (maza ganāmpulka turēšana šobrīd nav ekonomiski dzīvotspējīga) sienu vajag daudz – ar rokas grābekļiem un dakšām nesavāksi, bet siena presēšanas mašīnas spēj pārvietoties tikai daļā no nelīdzenajām pļavām. Rezultātā no četrām šobrīd izveidotām paraugteritoriju saimniecībām trīs sienu vāc ārpus Gaujas ielejas, bet ceturtā govīm piedāvā lielāku daudzumu nekvalitatīva Gaujmalas siena, no kura tās izlasa nelielu daļu. Arī gaļas lopu bizness izrādās atkarīgs no dažādām subsīdijām, jo gaļas ražošana pati par sevi ir neienesīga. Zemnieki atzīst, ka bez projekta atbalsta (un varbūt izrādīsies, ka arī ar visu atbalstu) daudz vienkāršāk un izdevīgāk būtu bijis vienkārši pļaut tikai oficiāli atzītos BVZ un saņemt par to maksājumus. Dabas aizsardzības interešu skatījumā tas nozīmētu arī turpmāk pamestas pļavas, jo īpaši parkveida pļavas un jauno mežu nomāktos vecos klajumu kokus.

Acīmredzams ieguvums no projekta veicinātā saimniekošanas modeļa ir tāds, ka tiek apsaimniekotas vietas, kas citādi būtu joprojām pamestas. Savdabīgākā problēma ir tā, ka saimniecību darbību ievērojami traucē dabas aizsardzības prasības (vēlā pļauja), kuru interešu vārdā saimniecības izveidotas. Kā trūkums jāatzīmē tas, ka šis saimniecības modelis šobrīd ir pilnīgi atkarīgs no dažādiem atbalsta maksājumiem, kuri patiesībā izkropļo ekonomiku.

Labas ieceres klupina neprecīzās kartes un formalitātes

Viena no negatīvajām projekta pieredzēm veidojās, saskaroties ar valsts oficiālajām kartēm. Jāsaka, šajā ziņā, it īpaši attiecībā uz BVZ atjaunošanai aktuālajiem jautājumiem, valstī kaut kā izdevies izveidot sistēmu, kas teorētiski, ja pāris gadu velta normatīvo dokumentu studijām, pieļauj atrisināt jebko, bet faktiski veido nepārbrienamu formalitāšu un bardaka muklāju.

Lai nodrošinātu godīgu un precīzu projekta darbību, ar valsts iestāžu atbalstu oficiālā ceļā tika iegūti karšu materiāli digitālā veidā – ortofoto, zemes īpašumu robežu slānis, meža karšu un lauku bloku slānis. Bija plānots, ka šie karšu slāņi, savstarpēji pārklāti, dos iespēju darboties precīzi – atjaunojot pļavu, izvairīties no nejaušas kāda meža nogabala maliņas nociršanas, plānojot nākotnē ne-piemirst kādu lauku blokā neiekļautu īpaši aizsargājamu biotopu, ko jāierosina iekļaut blokā u.tml. Šī cerība izrādījās kļūda, jo, karšu slāņus savstarpēji pārklājot, izveidojās dīvaina situācija – kartes liecināja, ka īpašumu robežu līnijas dažkārt par vairākiem desmitiem metru atkāpjas no situācijas dabā, kupicu vietas reizēm atrodas ūdenstilpēs, meža nogabali bieži ir iezīmēti tur, kur dabā meža nav (sk. attēlu), bet nav tur, kur mežs ir, un lauku bloki mērķtiecīgi izvairās no mums svarīgāko parkveida pļavu vietām, reizēm blokā iekļaujot pa kādai vecupei.

Šīs neprecizitātes un formalitātes traucē praktiskajiem pļavu atjaunošanas un uzturēšanas darbiem. Ieraugot mežu kartes, pazuda cerība, ka karte palīdzēs dabā noteikt meža oficiālo robežu (stipri aizaugušu, mežu ieskautu pļavu gadījumā tas tiešām nav viegls uzdevums) un ļaus izvairīties no nejaušas «ieiešanas» meža nogabalā, atjaunojot vai plānojot atjaunot pļavas. Ja jāplāno, piemēram, 20 m platas pļavmalas atjaunošana, tam maz palīdz karte, kurā meža nogabala robeža nobīdās par 50 m. LAD kartes ir precīzākas, lai gan ne bez trūkumiem, no kuriem nozīmīgākais ir lauku blokos neiekļautas pļavas. Ziemeļgaujā tādu pļavu īpatsvars ir liels. Piemēram, vienā no potenciālajām paraugteritorijām, kur pēc Zemes dienesta datiem ir aptuveni 20 ha lauksaimniecības zemju, lauku blokos ietverti tikai 4 ha. No dabas aizsardzības viedokļa tur ir pat krietni vairāk nekā 20 ha ganībās iekļaujamu platību, t.sk. atjaunojamas parkveida pļavas un daži meža nogabali ar veciem, no krūmiem atbrīvojamiem ozoliem. Tur vajadzētu ganīties vismaz 15 govslopiem. Taču tā kā no LAD puses atzīti ir tikai 4 ha, BVZ maksājumus var saņemt tikai par šo pļavu daļu un ar to tiek saistīts arī pieļaujamais govslopu skaits ganībās, kas šajā gadījumā ir ap 5.

Sliktākais, ko izraisījušas neprecīzās kartes, ir aptuvenāks aizsargājamo ainavu apvidus «Ziemeļgauja» dabas aizsardzības plāns – dokuments, uz kura jābalstās pļavu atjaunošanas un citiem pasākumiem nākotnē. Teorētiski ir iespējams precizēt meža nogabalu robežas un arī paplašināt lauku blokus. Pirmajā gadījumā zemes īpašniekiem būtu jāpasūta jauns mežu ierīcības plāns, kas maksā naudu. Otrajā gadījumā apsaimniekotāji var atjaunot pļavu, ierosināt lauka bloku paplašināšanu un pēc tam, kad tas izdevies, rakstīt pieteikumu LAD, lai šo lauku pārbauda un piešķir tam BVZ statusu. Tas gan var izrādīties ne pārāk pievilcīgs process, jo daļu no platību maksājumiem piešķir tikai par tādām pļavām, kas t.s. labā lauksaimniecības stāvoklī bijušas jau 2003. gadā. Tātad par atjaunotajām pļavām uz šiem maksājumiem nevar pretendēt. Te jāpiebilst, ka BVZ apsaimniekošana lielākoties atmaksājas tikai tad, ja vienlaikus ar BVZ maksājumu tiek saņemti arī citi platību maksājumi. Kā redzams, situācija nav īpaši rosinoša uz dabisko pļavu atjaunošanu.

Dominē pļaušanas bizness

Līdzšinējās BVZ apsaimniekošanas atbalsta aktivitātes nenoliedzami ir veicinājušas BVZ atjaunošanu un uzturēšanu. Taču, kā rāda Ziemeļgaujas projekta pieredze un novērojumi citur Latvijā, ir vairākas pazīmes, kas liecina, ka, vērtējot ilgtermiņa skatījumā, pašreiz iesāktajam ir vairāki būtiski trūkumi gan praktiskajā izpildījumā, gan arī ekonomiskajā noturīgumā un arī saistībā ar paša pasākuma jēgu. Galvenā problēma ir tā, ka BVZ uzturēšanas process tiek attīstīts atrauti no dabai draudzīgas, daudzveidīgas un cilvēka dzīvesveidā integrētas zemkopības. Ilgtermiņa skatījumā bīstamākā attīstības izpausme pašlaik ir daudzviet novērojamā apsaimniekotāju specializēšanās tikai uz BVZ un citu pļavu uzturēšanu. Būtībā tā ne ar ko neatšķiras no specializēšanās kādas intensīvas lauksaimniecības kultūras audzēšanā. Visa saimniecība tiek pakārtota t.s. pļaušanas biznesam – lielas platības, iesaistīts mazs skaits, bet ražīgas tehnikas, līdz ar to arī maz darbinieku utt. Tas nozīmē to, ka saimniecības kļūst atkarīgas no BVZ maksājumiem, jo citi darbības virzieni vāji attīstīti. Un arī to, ka, ja kādu iemeslu dēļ maksājumi tiks pārtraukti, pārtrūks arī motivācija turpināt pļavu uzturēšanu. Tāda varbūtība būtu mazāka, ja BVZ uzturēšana būtu integrēta vēl kādas citas produkcijas ražošanā. Pirmo pārsteigumu saimniecības piedzīvoja šā gada pavasarī, kad MK pēc citā virzienā specializējušos zemnieku spiediena nolēma ierobežot maksājumus pļavu uzturēšanai, jo tajās nekas netiek ražots. Aizstāvot BVZ uzturēšanas ideju, kur saražotais produkts ir saglabāta daba, MK tā nevajadzēja rīkoties un attiecībā uz BVZ teritorijām bija jāpiemēro izņēmums. Šādas situācijas svārstības droši vien notiks arī nākotnē, jo dažādo platību maksājumu naudas nāk no viena katla, uz kuru konkurē dažādu nozaru intereses. Zinot, ka patlaban Latvijā konstatēti aptuveni 56 000 ha BVZ , kuru uzturēšanai nepieciešami lieli līdzekļi (138 eiro x 56 000 = aptuveni 7,7 milj. eiro gadā + vēl citi platību maksājumi) un no dabas aizsardzības viedokļa vēlamais BVZ daudzums būtu ap 100 000 ha , maz ticams, ka sabiedrība pieļaus to visu uzturēt uzturēšanas pēc. Bet kaut kā jāuztur būs. Tāpēc, ka tā ir mums visiem svarīga vērtība – kaut vai tādēļ, lai Līgo dienas vainagiem arī turpmāk pļavu puķes pietiktu, un arī tāpēc, ka, iestājoties ES, esam apņēmušies saglabāt ES nozīmes sugas un biotopus, kas ir atkarīgi no BVZ uzturēšanas labā stāvoklī. Ir vēl citas nianses, kas norāda, ka pašreizējais attīstības virziens BVZ apsaimniekošanā nav līdz galam izvērtēts. Nesaimniecisks, nereti sastopams iznākums ir novāktais siens, kuru nav kur likt. Tas savukārt veicinājis pļaušanas aizstāšanu ar smalcināšanu, bet, ja tā notiek augu aktīvās augšanas laikā, tā darbojas kā negatīvs faktors, kas maina BVZ botānisko sastāvu, apdraudot pašu BVZ.

Lauksaimniecības specializācija nepārprotami līdz šim ir bijusi arī viens no galvenajiem cēloņiem dabas izpostīšanā, jo koncentrēšanās vienam primitīvam mērķim veicina sapratnes zudumu par daudzveidīgo kop- ainu, jo īpaši attiecībā uz dabisku vidi. Būtu nepareizi, ka BVZ pasākums, kas veltīts dabas aizsardzībai, ietu to pašu ceļu, pa kuru ejot jau esam nonākuši pie tā, ka daba vispār jāsargā. Būtu vēlams jau laikus domāt par tādas saimniekošanas atbalstīšanu, kas saudzētu vidi, vienlaikus esot daudzveidīga arī no ekonomiskā viedokļa, it īpaši saistībā ar saimniecībām, kuru apsaimniekošanā ir liels BVZ platību īpatsvars.

Viesturs Lārmanis

Publicēts 2006.gada maijā.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *