Gadu no gada, sākot no pirmās matemātikas stundas līdz pat valsts centralizētajiem eksāmeniem 12. klasē, kaut kas noiet greizi, un lielākā daļa jauniešu nolemj turpināt izglītoties jau tā pārpildītajās sociālo un humanitāro zinātņu programmu auditorijās. Arī aizvadītajā mācību gadā vien 26,9 procenti jauno pirmkursnieku par savējo izvēlējās eksakto zinātņu virzienu. Šādu studentu, iespējams, būtu vairāk, ja arī tos jauniešus, kam eksakto zinātņu pieraksti ir kā Morzes ābece, tomēr sirdī snauž klusa mīlestība pret šo jomu, izdotos uzķert ar kādu motivācijas ēsmu, kas liktu mācību stundās nolikt malā viedtālruni un sasprindzināt uzmanību. Dārgie vecāki un skolotāji! Aizvediet jauniešus uz pērn atklāto Latvijas Universitātes Dabaszinātņu akadēmisko centru Torņkalnā! Pavisam droši varu apgalvot, ka šī ir iedvesmojošākā izglītības iestāde, kādā man līdz šim izdevies pabūt. Un es nedomāju, ka vienkārši uzķēros uz faktu, ka šeit studēt iesaka Valsts prezidents Raimonds Vējonis, LU Bioloģijas fakultātes absolvents. Viņa reiz augstu novērtētais diplomdarbs nu svinīgi novietots ēkas pirmā stāva foajē.

Ja lūkosiet sameklēt šo centru «Google.lv» kartē, ierakstot adresi Rīga, Jelgavas iela 1, ieraudzīsit vien aizaugušu pļavu un būvlaukumu. Tā šī teritorija Torņakalnā izskatījās vēl pirms nepilniem diviem gadiem, bet vēl senāk te bija mazdārziņi. Rekordātri – 18 mēnešu laikā – šeit uzbūvēts un 2015. gada 7. septembrī atklāts viens no modernākajiem dabaszinātņu centriem Eiropā. Septiņos stāvos zem viena jumta kompakti apvienotas Bioloģijas, Ģeogrā jas un Zemes zinātņu, Ķīmijas, Medicīnas, Fizikas un matemātikas fakultātes, kā arī Optometrijas un redzes zinātņu nodaļa.

Gaišās un plašās Dabaszinātņu akadēmiskā centra telpas piemērotas mūsdienīgām studijām. Un tas nenozīmē, ka auditorijās pie sienas pieskrūvētas interaktīvās tāfeles un, pašu studentu vārdiem sakot, nolikti «daži beņķi gaitenī», bet gan augstas klases aprīkojumu, skaistu, ērtu un pārdomātu vidi, kas palīdz studentam sasniegt vislabākos rezultātus. Akadēmiskā centra ēkas arhitekte Vita Polkovņikova stāsta, ka «projektam izdevies mainīt fokusu, kam ēka ir primāri domāta. Pirmo reizi izveidota vide, kas piemērota studentam.» Studentiem tik pazīstamo grupu darba procesu atvieglo darba kabīnes, kādu nav nekur citur Latvijā, kā arī daudzie atpūtas stūrīši un krāsainie zvilņi. Sagurušo augumu un prātu var atpūtināt, šūpojoties kādā no idilliskajiem šūpuļkrēsliem, kas darināti no vulkāniskā ieža bazalta šķiedrām, vai baudot pieczvaigžņu viesnīcas numuriņa vērto skatu uz Rīgas vecpilsētu, kas paveras no vairākām auditorijām un apzaļumotās jumta terases.

Noteikti jāpiemin akadēmiskā centra atvērtības princips. Universitātes pirmie divi stāvi, tostarp bibliotēka, studentiem pieejami visu diennakti septiņas dienas nedēļā. Jautāsit, kurš gan klīst pa bibliotēku, teiksim, vienos naktī? Cīruļiem to nesaprast, bet naktsputniem, kas, ka jas uzmundrināti, mācību iedvesmas mūzu spēj noķert tikai pēc pusnakts, tā ir īsta medusmaize! Ēkas atvērtā arhitektūra īpaši uzteicama arī par universālo dizainu, kas nodrošina Dabaszinātņu akadēmiskā centra pieejamību ikvienam studēt gribētājam. Centrs saņēmis invalīdu un viņu draugu apvienības «Apeirons» balvu «Zelta kruķis» kā gada humānākā, invalīdiem draudzīgākā ēka.

Lielākā daļa jeb 70% centra telpu ir augstas intensitātes laboratorijas, kam nepieciešama mākslīgā ventilācija, tādēļ būve nav ieskaitāma pasīvo ēku kategorijā. Tomēr dabas un dzīvības zinātņu ēkai ļoti piemēroti, ka tajā iedzīvināti vairāki zaļi risinājumi, sākot no energoefektīva aprīkojuma līdz ēkas novietojumam vidē. Būves dienvidrietumu fasādi, kas mūsu klimatā ierasti sakarst visvairāk, no tiešiem saules stariem pasargā betona žalūzijas, savukārt dienvidu pusi sargā dubultfasāde ar dekoratīvu vīteņaugu – pieclapu mežvīnu. Akadēmiskā centra projekta infrastruktūra piemērota zemes siltumsūkņa pieslēgšanai, savukārt uz centra jumta plānots izvietot saules baterijas un vēja ģeneratorus. Ēkas vadības un automatizācijas sistēma ļauj centralizēti vadīt ēkas klimata un apgaismojuma sistēmas. Piemēram, mākslīgā apgaismojuma intensitāte piemērojas dabīgajai gaismai – jo spilgtāka gaisma ārpusē, jo mazāk apgaismota darba vieta. Savukārt, ja telpā nenotiek kustība ilgāk par 20 minūtēm, apgaismojums izslēdzas, lai lieki netērējas elektroenerģija. Kad vien nepieciešams, telpās iespējams nodrošināt arī dabīgo vēdināšanu. Sīkums, bet patīkami – studentiem, personālam un apmeklētājiem nodrošināta iespēja šķirot atkritumus, kā arī izvairīties no lieka plastmasas pudelēs fasētā ūdens patēriņa, jo ūdeni šeit ērti var uzpildīt no gaiteņos novietotajiem dzeramā ūdens krāniem.

Dabaszinātņu akadēmiskais centrs ir tikai sākums studiju vides attīstībai Latvijā. Līdz 2025. gadam Torņakalnā plānots izveidot Latvijā pirmo no jauna veidoto kampusu jeb studentu pilsētiņu. Uz 4,5 hektārus plašo teritoriju, kas, raugoties no putna lidojuma, atgādina ozollapu, līdzās jau esošajam Dabaszinātņu akadēmiskajam centram pārcelsies arī citas Latvijas Universitātes fakultātes, kopmītnes, un viena no pirmajām tiks celta baznīca. Studēt Torņakalnā jau tagad ir skaisti. Un būs vēl skaistāk!

Dana Zālīte
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 03/2016 

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *