Dabas retumi pie Engures ezera

«Te ir tikai garlaicīgas niedres,» droši vien nodomās liela daļa cilvēku. «Te ir kā brīnišķīgā pasakā ar daudziem noslēpumiem, kas atklājas pamazām!» biju sajūsmā es. Foto – Julita Kluša

Nevienā citā vietā, jo vairāk tādā, kur jau ir būts, dodoties iekšā, man nav bijis tāds emociju kokteilis – kā tur būs, ko redzēšu? Ir pat nedaudz bail. Tomēr katrs gājiens TUR man ir kā svētki. Ļoti pacilāts noskaņojums. Brīnišķā gaidas. Pārcilāju prātā, ko gribētu atrast. Vai būs kas neparastāks, vai atradīšu ko iepriekš te neredzētu? Un tad es TUR ieeju. Jau ar pirmajiem soļiem pārņem saviļņojuma trīsas. Taču pirmais, ko ikviens TUR ieraudzītu, ir niedres. Daudz, daudz niedru. «Un tas ir TAS?» neizpratnē vaicātu vairākums cilvēku.

Es TO saucu par Purviņu. Tā ir aptuveni 1000 ha liela teritorija uz dienvidiem no Engures ezera. Purviņu no šosejas šķir vien šaura mežu josla, un, braucot pa ceļu, pat iedomāties nevar, kādas bagātības netālu atrodamas! Jā, Engures purviņa ainavas pamatā ir niedres, bet, kad ieskatās, starp niedrēm var saskatīt arī citus augus. Ir vietas, kur niedres ir retas un skrajas vai pat nav nemaz. Un tie augi, kas it kā spēlē paslēpes niedrēs, arī rada intrigu: ko atradīšu? Jo te var būt arī gluži retas sugas. Pavirši ieskatoties, starp niedrēm vieglāk pamanīt citus ziedaugus, ja tādi ir, taču pašu pamatu veido sūnas. Īpašs sūnu sugu komplekts, kas raksturīgs šādām vietām. Ja starp bieži sastopamajām sūnām mēģināsi atrast arī retākas, viegli nebūs, jo sūnu sugu atšķiršana nav vienkārša, turklāt daudzas sugas droši nosakāmas tikai mikroskopiski.

Foto – Julita Kluša

Tipiskākās sūnas kaļķainos zāļu purvos ir zaļsūnas – dažādu sugu dižsirpes Scorpidium sp. (fona attēlā dominē), starainā atskabardze Campylium stellatum (fona attēlā daži eksemplāri), adiantu spārnene Fissidens adianthoides un lielā samtīte Bryum pseudotriquetrum (mazajā attēlā). Attēla augšpusē redzamās auga lapiņas – aizsargājamajai bezdelīgactiņai.

Kopš 2017. gada Latvijā norisinās ES nozīmes īpaši aizsargājamu biotopu apzināšana, ko vienkāršoti mēdz saukt par dabas skaitīšanu, bet pašu skaitītāju starpā to biežāk dēvē par biotopu kartēšanu, jo biotopi jeb dažādu sugu dzīvotnes tiek ne tikai aprakstītas anketās, bet to robežas iezīmētas kartē. Dabas skaitīšanas ietvaros pērn apsekoju šo teritoriju, kuras lielāko daļu aizņem īpaši aizsargājamais biotops «Kaļķaini zāļu purvi». Kā pēc biotopa nosaukuma var nojaust, tas ir purvs, kur aug arī specifiskas, kaļķi mīlošas sugas. Latvijā šis biotops aizņem tikai aptuveni 0,01% visas teritorijas, bet pie Engures ezera ir ne tikai lielākā vienlaidu platība šādam biotopam visā Latvijā, bet te atrodas lielākā daļa no visiem Latvijas kaļķainajiem zāļu purviem kopā!

Foto – Ivo Dinsbergs

Engures ezera dienvidu gals, no lidmašīnas skatot. Kaļķainais zāļu purvs pie Engures ezera aizņem gandrīz visu gaiši brūno laukumu uz leju no sarkanās līnijas. Uz augšu no tās tādā pašā krāsā un ar līdzīgu augu sastāvu ir Grebis jeb Grebju pussala. Tālumā redzama jūra. Senos laikos Engures ezers bijis savienots ar jūru, tādējādi tagadējais ezers un arī purvi ap to ir senās jūras vietā.

 

Foto – Julita Kluša

Vēl viena zāļu purvu raksturīga iezīme – tajos aug daudz grīšļu. Un nemaz nav tā, ka visi grīšļi ir vienādi!

1. attēlā: sāres grīslis Carex panicea un Hosta grīslis C. hostiana – tipiskas un raksturīgas kaļķaino purvu sugas; sāres grīslis Purviņā sastopams bieži visā teritorijā.

2. attēlā: Buksbauma grīslis Carex buxbaumii – aizsargājama suga, kuru Purviņā atradu tikai dažās vietās.

3. attēlā: blusu grīslis (nosaukts par godu vārpiņas pūslīšiem, kas atgādina blusas) Carex pulicaris – Latvijā sastopams reti; Purviņā atradu vien divās vietās.

4. attēlā: divmāju grīslis Carex dioica – raksturīga kaļķainu purvu suga; Purviņā ievēroju divreiz.


Mūsdienās apsaimniekošanas un susināšanas dēļ purvu platības samazinās, purvi kļūst aizvien vairāk izolēti. No susināšanas pirmie cieš, t.i., aizaug, mazie purvi; arī sugu populāciju izdzīvošanai svarīgas lielākas vienlaidu platības vai vismaz tuvumā citas platības ar līdzīgu sugu sastāvu. Šajā ziņā Engures ezera apkārtne ir izcila vieta, kur saglabāties purvu sugu buķetei.

Foto – Julita Kluša

Vaskulāro augu īpašie retumi Purviņā.
1. attēlā: iedzeltenā dzegužpirkstīte Dactylorhiza ochroleuca – Latvijā reta, bet Purviņā pa dažiem eksemplāriem atradu vairākās vietās; būtiski, ka sugu var noteikt tikai ziedēšanas laikā, kad redzama ziedu krāsa, citādi līdzīga stāvlapu dzegužpirkstītei Dactylorhiza incarnata, kas sastopama daudz biežāk.
2. attēlā: Lēzela lipare Liparis loeselii (ar ziediem un augļiem) – Eiropas nozīmes aizsargājama orhideja; Purviņā vietām sastopama diezgan bieži.
3. attēlā: purva atālene Parnassia palustris – bija 2016. gada augs, lai vērstu uzmanību uz to, ka piemērotu dzīvotņu trūkuma dēļ sugas sastopamība Latvijā ievērojami samazinājusies; Purviņā sastopama gandrīz visā teritorijā.
4. attēlā: parastā vairoglape Hydrocotyle vulgaris – Latvijā sastopama gandrīz tikai Kurzemes piejūrā, taču Engures ezera tuvumā diezgan bieži.
5. attēlā: parastā purvmirte Myrica gale – Latvijā sastopama gandrīz tikai piejūrā Kurzemē un līdz Rīgai, taču Purviņā sastopama visā teritorijā un veido lielas audzes.

 

Ar cilvēka palīdzību

Engures ezera apkārtnē kaļķaino purvu rašanās vēsture ir netradicionāla – pretstatā vairākumam purvu biotopu, kas veidojušies dabiski, par šī biotopa rašanos jāpateicas cilvēka darbībai. Kādreiz Engures ezers bija daudz lielāks, taču cilvēkiem vajadzēja lauksaimniecības zemes, tāpēc, lai ezeru «notecinātu» mazāku, tā vietā iegūstot sauszemi, 1842. gadā tika izrakts kanāls, kas savieno ezera ziemeļu galu ar jūru. Tā rezultātā ūdens līmenis ezerā pazeminājās par 1,5–2 m, bet ezera platība samazinājās pat divreiz!

Tomēr ne visas jauniegūtās zemes varēja izmantot lauksaimniecībai, liela daļa teritorijas bija purvaina, no tās iespēju robežās centās iegūt sienu un ganīt lopus. Susināšanas nolūkos Engures ezera dienvidu galā izrakti arī daudzi grāvji, par ko mūsdienās liecina grāvja vietā saaugusi koku rinda, bet pats grāvis ir vien kā slapjāka taciņa. Purvā ietek arī divas upes – Kalnupe un Melnupe, bet tās ir taisnotas un, izņemot atsevišķas dziļas vietas, neko daudz no grāvjiem neatšķiras.

Par saimniekošanu uz dienvidiem no Engures ezera var lasīt M. Ansona rakstā «Engures ezers» 1923. gada žurnālā «Kultūras Vēstnesis»: «Ezeram dienvidus rietumu pusē purvainas, pa daļai krūmiem apaugušas pļavas, kuras dod gan daudz, bet asu, cietu purva zāles sienu. Pavasaros pļavas pārplūst, ka viss klajums stāv zem ūdeņa. Tad zvejnieks savu tīklu velk tur, kur priekš nedaudz mēnešiem grāba ar grābekli.»

Pie Engures ezera zāļu purvos atsevišķās vietās lopus ganīja līdz pat 80. gadiem, tā neļaujot aizaugt ainavai. Mūsdienās šajos purvos vairs negana un nepļauj, tāpēc pamazām tie aizaug ar niedrēm. Šobrīd galvenie apsaimniekotāji ir zvēri, kas izveidojuši arī savu taku, ceļu un lielceļu tīklu. Domājat, tikai cilvēkiem tādi ir? Skatoties purva ortofoto, lieliski var redzēt treknākas līnijas, tievākas svītras un tikko samanāmas strīpiņas. Ir lielāki un mazāki ceļu krustojumi.

Foto – Julita Kluša; ortofoto – © Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūra

Takas Purviņā redzēju dažādas (skat. attēlus) – tādas, kuras varēju izbaudīt niedru un purvmiršu brikšņos no iekšpuses, un tādas, par kurām varēju priecāties, skatot no augšas un meklējot retākus ziedaugus un sūnas. Arī tādas, pa kurām ejot zem kājām žļurkstēja ūdens – kā pa tādu vietējo kanālu.

Ortofoto skatāmas dažādu biezumu takas; taisnākās līnijas – seno grāvju vietas.
Pārsteigumu radīja fakts, ka dzīvnieku takas, izrādās, ir samērā mainīgs lielums. Jaunākajā pieejamajā ortofoto skaidri redzu – te ir jābūt takai, bet dzīvē eju – nekā! –vien vienmuļas niedres. Tāpat kā cilvēki uzbūvē jaunus ceļus un vecie aizaug un «atmirst», arī zvēru takas mainās.


Zvēru takas ir vienas no slapjākajām vietām purvā, augi tur tiek nomīdīti, un veidojas ieplakas, kurās uzkrājas ūdens. Varētu šķist, ka dzīvnieki ar savu bradāšanu biotopu saposta, taču nē – viņi ir kā lieliski apsaimniekotāji. Blīvās niedrēs citiem augiem ieaugt grūti, tāpēc nomīdītie skrajākie laukumi dod iespēju ieaugt arī gaismas prasīgākām sugām. Nav nekāds brīnums, ka retākās sūnas un ziedaugi aug taciņu malās vai to tuvumā. Slapjāka taku sistēma ir arī lielisks sugu izplatīšanās tīkls, pa kurām migrēt spējīga suga tiešā nozīmē var aiztecēt uz jaunu vietu. Viena no šādām migrējošām sugām ir visā Eiropā aizsargājamā Lēzeļa lipare. Ceļiem un taciņām ir liela nozīme, lai sugas varētu izplatīties purvā. Tāpēc retumu meklējumos es izmantoju zvēru radīto ceļu sistēmu – gan auglīgāki meklējumi, gan iet vieglāk.

Foto – Julita Kluša

Taku krustpunktos mēdz veidoties lielākas mitras vai slapjas ieplakas. Tās ir dažādas.
1. attēlā: ieplaka ar mieturaļģēm Chara sp.; mitrās vietas mēdz piesaistīt arī dažādas ūdeni mīlošas spāres.

2. attēlā: slapja ieplaka ar pārejas purva iezīmēm – puplakšiem un spilvēm.

3. attēlā: ieplaka ar gliemežiem. Kaļķainos purvos mēdz dzīvot arī retas gliemežu sugas.

4. attēlā: ieplaka ar pūslenēm Utricularia sp., kam virs ūdens mēdz pacelties dzelteni ziedi.
5. attēlā: mitrām ieplakām raksturīgi arī doņi, dažās izdevās atrast arī reto sīpoliņu doni (attēlā).

Slapjo ieplaku ūdeņos ir arī sava dzīvnieku pasaule – ūdensvaboles, virpuļotājvaboles, ūdensmērītāji u.c.

Purviņš nav viendabīgs, pietiek ar nelielu koku puduri, un mikroklimats jau mainās, parādās sausāku vietu augi un tādi, kam patīk mainīgs mitruma daudzums, – pie koka sauss, bet tepat purvā – slapjš. Atšķirīgs mikroklimats ir uz akmeņiem, kur var meklēt retākas sūnu un ķērpju sugas. Purviņā ir arī pāris lielāku salu ar mežiem.

Foto – Julita Kluša

Neparasta sajūta, ejot pa purvu, uziet niedru ieskautu sausu saliņu ar mežu, kas ir kā maza Moricsala – cilvēku netraucēta.

Īpaši aizkustināja nelielas saliņas ar skrajiem kokiem, kur zemsedzē ir ne vairs purva vai meža, bet pļavu sugas. Tādās vietās rodams Latvijā rets pļavu biotops, kam vajadzīgs mainīgs mitruma daudzums.

Foto – Julita Kluša; ortofoto – © Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūra

Seslēriju pļava, kuras robežas iezīmē niedru josla ar dažiem kokiem un krūmiem. Sajūtas kā īstā salā – tur, aiz salas, cik tālu vien sniedzas skats, viļņojas niedru jūra. Uz saliņu ved daudzas zvēru takas.

Pļava purva salā mazliet līdzinās kaļķainajam purvam, jo vairākas ziedaugu sugas raksturīgas abiem. Galvenā atšķirība slēpjas sūnu stāvā, kas pļavā ir neizteikts un ar citām dominējošām sugām. Purvs un pļava viens otram palīdz izdzīvot, «padaloties» ar savām ziedaugu sugām, kas der abiem.

Foto – Julita Kluša

Dižā aslape Cladium mariscus Latvijā sastopama reti, gandrīz tikai piejūrā valsts rietumdaļā, no atsevišķiem eksemplāriem līdz (vēlākās attīstības stadijās) lielām dominantaudzēm kaļķainos purvos vai ezeru krastos. Tās audzes Latvijā veido arī prioritāri īpaši aizsargājamu biotopu «Kaļķaini zāļu purvi ar dižo aslapi», kas, attiecīgi, arī ir ļoti rets – līdz Latvijas kartēšanai bija apzināts tikai 0,003% Latvijas teritorijas.
Raksturīga sugas atšķiršanas pazīme – asas, zāģzobainas lapas jeb, kā mums mācīja, «ar tām var griezt desu». Kā praksē pārliecinājos – viegli sagriezt arī rokas un kājas. Par aslapes labsajūtu liecina tās ziedēšana – pārāk sausās vietās tā nezied.

Foto – Julita Kluša; ortofoto – © Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūra

Ainava kaļķainā purvā pie Engures ezera. Starp zaļajām niedrēm labi izceļas brūnās aslapes, kas te aizņem lielāku vienlaidu platību.

Pirmā sastapšanās ar aslapi Engures ezera purvā man bija nepatīkama. Zināju, ka šajā apkārtnē ir kaļķainais purvs, bet par aslapi te nezināju un nemaz neaizdomājos. Ejot pa purvu, ievēroju, ka ainava mainās, sāku ieskatīties – aslape! Latvijā reta un aizsargājama, tāpēc pirmajā brīdī bija prieks par atradumu. Pārliecinājos, ka aslapju audzes jākartē jau no 4 m2, tātad jānosaka biotopa robežas. Gāju arvien tālāk, atzīmēdama aslapes un aizpildot biotopam paredzēto anketu, bet tās uzradās arī tālāk, aiz jau iezīmētajām robežām, līdz es attapos aslapju biežņā – kur vien griezies, visur aslapes! Paiet grūti, jo aslape aug biezi, turklāt tās asās lapas! Baidījos arī par saviem vārīgajiem zvejnieku zābakiem, kas nez vai ir piemēroti iešanai cauri nažiem. Kā tikt laukā? Biju panikā, jo diena arī nav bezgalīga, pārvietošanās pa purvu ir lēna. Lai iespējami ātrāk tiktu cauri it kā nieka 150 m platai aslapju audzei, pavadīju 15 minūtes baiļu un sviedru. Vērts atzīmēt, ka cauri aslapēm reti iet zvēru takas – arī viņi nav lielos draugos ar šo augu.

Vēlāk, pētot ortofoto vietās, kur redzēju aslapi, sapratu, ka to ļoti labi var «nolasīt» (mazajā attēlā rūsganajā tonī), tādējādi plānot savu maršrutu tā, lai aslapēm varētu netraucēti noiet garām. To arī turpmāk izmantoju, vēl pāris reižu pārliecinoties – kā ortofoto redzams, tā arī dabā ir!

Foto – Julita Kluša

Lai arī dzīvnieki nebija manu interešu pamatobjekts, izdevās ievērot četras sugas, kas ir īpaši aizsargājamas (ĪA) un/vai Latvijas Sarkanajā grāmatā (LSG).

1. attēlā: mainīgā platspāre Libellula fulva (ĪA, LSG 1. kategorijā) apdzīvo vietas ar stāvošiem vai lēni tekošiem ūdeņiem ar augstu piekrastes veģetāciju, piemēram, niedrēm. Nav brīnums, ka to sastapu arī Purviņā, kur netrūkst ne stāvoša ūdens, ne niedru.

2. attēlā: čemurziežu dižtauriņš Papilio machaon (LSG 2. kategorijā) – arī čemurziežu Purviņā netrūkst.

3. attēlā: meža sīksamtenis Coenonympha hero (ĪA), kas ir raksturojošā suga zālājos ar mainīgu mitrumu, un šādā zālājā Purviņa salā to arī redzēju.

4. attēlā: zeltpunktu skrejvabole Carabus clathratus (LSG 3. kategorijā).

 

Foto – Julita Kluša

Viena no skaistākajām sūnām, kas aug kaļķainos zāļu purvos, – kvadrātiskā preisija Preissia quadrata (attēlā pa kreisi). Kvadrātiskā, jo sākumā tai uz lapoņa veidojas tādi kā mazi kvadrātiņi, kas ar laiku aug lielāki un paceļas augstāk kā sēnes uz kātiņa, tikai «sēnes» cepurīte – joprojām kvadrātveida. Kvadrātiskā preisija zāļu purvam ir jau kā kvalitātes zīme, ka te sastopamas arī retākas sugas.

Savukārt mīkstā ķemmzare Ctenidium molluscum (pa labi) raksturo kaļķiem bagātas vietas – tā parasti aug uz kaļķakmeņiem. Šajā purvā – uz parastiem laukakmeņiem, taču šīs ir ar kaļķi bagātas vietas.

 

Foto – Julita Kluša

Visvairāk šādā purvā mani biedē lietus. Vietumis niedres ir ļoti garas un blīvas un neko tālāk neredz. Te mēdz būt zvēru izgulētas bedres, tātad pēkšņa sastapšanās ar kādu lielāku zvēru ir iespējama. Ja šādā vietā pārsteidz lietus, nereti nav iespējams pat atvērt lietussargu, un tad tu brien slapjš un neko neredzošs. Ja uznāk negaiss, purvā nevar ne aizbēgt, ne paslēpties. Paskriet gandrīz nav iespējams, jo kājas stieg. Vari tikai bezpalīdzīgi noskatīties. Purviņā vienlaidu purva teritorija ir 3 km gara un platākajā vietā arī 3 km plata. Ja esi purva vidū, līdz tuvākajam ceļam 1,5–2 km, kurp jābrien ilgāk nekā stunda.

 

Purviņa teritorijā atradu aptuveni 170 vaskulāro augu sugu, to skaitā 15 koku un krūmu sugas. 14 sugas īpaši aizsargājamas, bet 13 ierakstītas Latvijas Sarkanajā grāmatā. Vēl 19 – bioloģiski vērtīgu zālāju indikatorsugas, piemēram, gaiļbiksīte, ziemeļu madara, dzegužpirkstītes u.c. Jā! Lai arī purvs nav zālājs, tomēr patiesi – teju ikkatrā sausākā pacēlumā acīs uzreiz «lēca» kāda indikatorsuga, jo teritorijas nav ne artas, ne sētas.

Salīdzinot ar 2005. gadā publicēto «Engures ezera dabas parka floras atlantu», man izdevās atrast 15 sugas, kas tajā laikā vēl nebija atrastas, tostarp pāris jaunu sugu dabas parka mērogā, piemēram, aizsargājamo sīpoliņu doni.

Apsekojumu laikā tika vākti arī sūnu paraugi, lai sastādītu sūnu izplatības karti 1×1 km kvadrātos. Purviņa teritorijā biju 21 kvadrātā (ieskaitot tādus, kuros kaļķainais purvs aizņem ļoti mazu teritoriju). Paldies botāniķim Ansim Opmanim, kurš noteica vairāk nekā 170 (!) sūnu paraudziņu, un kopīgiem spēkiem mums izdevās visā apsekotajā teritorijā reģistrēt vairāk nekā 60 dažādu sūnu sugu. Tik nopietns sūnu pētījums Purviņā līdz šim nebija veikts.

Apmēram pusei no reģistrētajām sūnu sugām zāļu purvi ir raksturīga (bieža) augšanas vieta, ceturtā daļa no visām ir kaļķi mīlošas; no citām vēl apmēram 10 sugas saistītas ar augšanu paaugstināta mitruma apstākļos; pārējās – mežu vai sausu vietu sūnas, kas atrastas dažādās lielākās vai mazākās saliņās Purviņa teritorijā. Visbiežāk sastopamās bija kaļķainiem purviem raksturīgākās sugas – lielā samtīte, starainā atskabardze, Kosona dižsirpe un parastā dižsirpe. Tika atrastas arī astoņas īpaši aizsargājamas sūnu sugas un 12 LSG ierakstītas sugas. Pavisam Purviņā atradu 32 vaskulāro augu, sūnu vai dzīvnieku sugas, kas ir īpaši aizsargājamas vai ierakstītas LSG.

 

© Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūra

Apsekotā Purviņa teritorijā īpaši aizsargājamo un LSG ierakstīto vaskulāro augu un sūnu sugu sastopamība 1×1 km kvadrātos (iezīmēti ar violetu).
Katra kvadrāta 1. rindā atzīmētas sastaptās vaskulāro augu sugas, 2. rindā – sūnu sugas. Katrai sugai savs krāsojums, izņemot orhidejas, kas visas dzeltenas, un sūnas, kas visas zaļas. (Precīzs sugu atšifrējums pieejams raksta pilnajā versijā «Dziedava.lv», sadaļā «Vērojumi»/«Dažādi».)
Kartē netika atzīmēta parastā purvmirte Myrica gale (LSG 3. kategorija), kas sastopama visos Purviņa kvadrātos.
Ar melnām līnijām atzīmēts mans gājums pērn vasaras beigās un rudenī dabas skatīšanas ietvaros, ar pelēkām līnijām – šā gada vasarā, kad gāju pēc savas iniciatīvas, galvenokārt – lai papildinātu sūnu un ziedaugu sarakstus.
ĪA vai LSG sugas tika atrastas 18 kvadrātos no apsekotā 21, tātad faktiski visā teritorijā.

Foto – Julita Kluša

Kādā ļoti slapjā vietā Purviņā uz nokaltušas niedres stumbra pamanīju sēnes. Kā vēlāk noskaidroju, tā ir niedru sēntiņa Mycena belliarum (fona attēlā) – jauna suga Latvijā!

Purviņš pārsteidza ar vēl dažām sēņu sugām – Latvijā retākiem rumpučiem; mazajā attēlā viens no tiem – tumšais rumpucis Helvella atra.

Foto – Julita Kluša

Man bija liels prieks pirmoreiz mūžā atrast pūslīšu mēslsūnu Splachnum ampullaceum ar sporogoniem. Mēslsūnas Latvijā nav biežas, jo tām vajadzīgi mēsli. Teiksiet, ka Latvijā mēslu netrūkst? Kuri katri gan nederēs – vajadzīgi dzīvnieku mēsli. Turklāt ar to vien arī nepietiek – vajag, lai tas mēsls ilgstoši nesadalītos un sūna varētu netraucēti attīstīties. Tāpēc mēslsūnas Splacnum sp. aug tikai pārmitros biotopos, piemēram, purvos. Latvijā ir sešas mēslsūnu sugas, un pūslīšu mēslsūna no tām ir biežākā, taču arī tā ir reta, tāpēc atrast tai ne vien lapiņas, bet arī sporogonus – veiksme!

Lai arī Purviņš ir bagāts ar dažādām, arī retām, sugām, tomēr tās izkaisītas plašā teritorijā. Nav kā dažā skaistā mazā purviņā, kur ieej un pavērtu muti redzi visus labumus uzreiz. Te ir kā dārgumu krātuvē ar daudzām durtiņām, plauktiņiem un citām paslēptuvēm – nezini, kura būs tukša, kurā būs atrodams kāds brīnums. Vari iet un iet, un nekā nav, un te – re! – pēkšņi atrast kādu retumu.

Dziļāk purvā, kur zvēri staigājuši mazāk, Purviņš arvien vairāk aizaug ar niedrēm, tāpēc sugu daudzveidība ir mazāka. Lieliski būtu, ja kādu reizi varētu niedres nopļaut un aizvest no purva, lai palielinātos skrajās teritorijas, taču tas būtu jādara, neizmantojot smago tehniku, lai nesabojātu zemsedzi. Līdz ar to realizācija plašā purva teritorijā, jo īpaši vietās, kas tālu no braucamiem ceļiem, ir diezgan sarežģīta, tādēļ lielākoties nākas paļauties vien uz zvēriem.

 

Julita Kluša

 

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *