Dabas parkam «Abavas senleja» – 50!

Sens zemes ceļš no Sakas upes grīvas caur Alsungu uz Kuldīgu un tālāk caur Rendu, Sabili, Kandavu, Tukumu, Lesteni un Džūksti, cauri Dobelei līdz Jelgavai ir pastāvējis jau 14.–15. gadsimtā, bet īpaši aktīvi pa to brauca Kurzemes un Zemgales hercogistes laikā. Šā ceļa Rendas–Sabiles–Kandavas posms ietilpst tagadējā dabas parka «Abavas senleja» teritorijā. Kurzemes hercogs Jēkabs pie varas bija 40 gadus – no 1642. līdz 1682. gadam –, un šajā laikā viņa pārvaldītajās teritorijās notika lielas ekonomiski politiskas pārmaiņas. Renda kļuva par manufaktūru centru, kur attīstījās kokapstrāde, darbojās kaļķu cepļi, ūdensdzirnavas, linaustuves, stikla fabrika, salpetra un ziepju vārītava. Te darināja vīnu, par mērijas izstrādājumus, mucas, lēja čugunu, taisīja naglas un daudz ko citu. Rendā darināto skābeno vīnu ar baudu dzēra Jelgavas pilī. Sabiles Vīna kalnā audzēja vīnogas, un šī tradīcija saglabājusies līdz pat mūsdienām. Eiropā notika aktīva karadarbība, līdz ar to bija liels pieprasījums pēc šaujampulvera. Kurzemes hercogistē tolaik saražoja līdz pat 25 tonnām šaujampulvera gadā. Daļa no krājumiem glabājās Kandavas pulvertornī. 17. gadsimtā Kandava kļuva par nozīmīgu tirdzniecības centru. Bet tad sākās Lielais Ziemeļu karš (1700.–1721. gads), un daudzas ražotnes un liecības par tām pazuda no zemes virsas.

«Kurzemes Šveice»

Jau no 19. gadsimta literatūras avotiem ceļotāju sarunvalodā ienāca termins «Kurzemes Šveice», kas kalpoja kā vietas ainavas un dabas krāšņuma etalons. Vairāk nekā 100 gadus veca tūrisma vēsture saistīta ar Buses jeb Matkules pilskalnu. Par to liecina Busu māju viesu grāmata, kas, domājams, ir vecākā šāda tipa vēsturiska liecība Latvijā. Tajā atrodams pirmā Latvijas Valsts prezidenta Jāņa Čakstes ieraksts no 1911. gada 16. jūlija. Abavas senlejas ievērojamākos objektus pagājušā gadsimta 30. gados tūrisma ceļvežu sērijā «Apceļo dzimto zemi» aprakstījis Kārlis Vanags. Arī presē parādījās pirmie reklāmraksti, kas rosināja doties uz Abavas ieleju. Piemēram, 1936. gadā laikraksts «Rīts» aicināja doties uz Imulas un Amulas ieleju, Buses pilskalnu, Velna alu un Kandavu. Vienlaikus tika domāts arī par dabas vērtību saglabāšanu. Pirms 90 gadiem – 1927. gadā – par valsts nozīmes aizsargājamu objektu kļuva Latvijā vienīgā dabiskā krūmu čužas Dasiphora fruticosa atradne Čužu purvā (līdz 1934. gadam to sauca par Kandavas sēravotu mežu), kas 1999. gadā ieguva dabas lieguma statusu. 2014. gadā šeit izveidota 4,3 kilometrus gara izziņas taka.

Dziedinošie sēravoti

Atrodamas ziņas, ka sēravotu ūdeņi izmantoti Kurzemes hercogistes pulvera darināšanai. Taču vairāk pazīstama Kandavas sēravotu grupa jeb Čužu sēravoti kļuva ar savām dziedinošajām īpašībām. 1903. gadā uzņēmējs Žanis Dannenbergs, kurš ar avotu ūdeni bija mazinājis savu reimatisma skarto locekļu sāpes, izveidoja dziedinātavu Čužu purva malā ar trim vannām. Ik vasaru šeit slimnieku ārstēšanai ticis izlietots aptuveni 10 tūkstoši sēra un dūņu vannu. Pieprasījums pēc ārstniecības kūrēm pieauga, tādēļ jau gadu vēlāk tika uzceltas divas atsevišķas nodaļas dāmām un kungiem. Dziednīca nodega 1923. gadā, to uzcēla no jauna, bet, sākoties Otrajam pasaules karam, tā beidza pastāvēt kā kūrvieta. Pēc kara purva saldūdens kaļķiežu iegulas izmantoja lauksaimniecības zemju kaļķošanai.

Padomju laiks

Padomju periodā populāri bija darba kolektīvu kopīgi sporta un tūrisma pasākumi, un Padomju Latvijas pirmā tūrisma masu stafete Abavas senlejā notika 1953. gadā. Šai laikā plaši tika veidotas tūristu bāzes, no kurām viena – sezonālā – ar 200 vietām 1958. gadā tika uzcelta Kandavā. Kurzemē viens no populārākajiem autobusu tūrisma maršrutiem veda pa «Kurzemes Šveici», bet Abava bija viena no iecienītākajām Latvijas ūdenstūristu upēm. Melderu (Abavas) Velna akmens un Abavas Velnala, Māras kambari, Kandava, Sabile un Renda ar apkaimēm bija neatņemama padomju laika tūrisma ceļvežu sastāvdaļa. 1966. gada ceļvedī (J. Oldera redakcijā) tika piedāvāti arī divi distanču slēpošanas maršruti Kandavas apkaimē. Lai saglabātu Abavas senlejas dabas un ainaviskās vērtības – smilšakmens atsegumus, dižakmeņus, alas un ūdenskritumus –, retas augu un dzīvnieku sugas, kā arī kultūrvēsturiskas liecības – pilskalnus, senkapus un kulta vietas –, 1957. gadā tika izveidots kompleksais liegums «Abavas ieleja» upes posmā no Kandavas līdz tās ietekai Ventā.

Mūsdienu asociācijas un priekšstati

1996. gadā tika izveidota aizsargājama kultūrvēsturiska teritorija « Abavas senleja», bet 2005. gadā – dabas parks « Abavas senleja» ar jaunu statusu kā Eiropas Savienības nozīmes īpaši aizsargājama dabas teritorija (NATURA 2000).

Kādi šodien ir cilvēku priekšstati un asociācijas par teritoriju, kurai ir gara dabas aizsardzības pieredze un nozīmīga vieta Latvijas un Eiropas vēsturē? Lai to izpētītu, 2015. gada pirmajā pusē publikācijas autori veica respondentu aptauju sociālajā vietnē «Facebook», kuras mērķis bija noskaidrot, ar kādiem dabas un kultūrvēsturiskiem objektiem, notikumiem, personībām utt., cilvēkiem asociējas vārdkopa «Abavas senleja». Saskaņā ar atbildēm, vispopulārākā ir Abavas rumba, tikai nedaudz iepaliek mazpilsētas – Kandava, Sabile un Renda. Daudzi bijuši Pedvālē un ir dzirdējuši par vīnogu audzēšanu Sabiles Vīna kalnā.

Dabas un kultūrvides mijiedarbība

Abavas senlejā un tās apkaimē, tāpat kā citviet Latvijā, daba un kultūrvide ietekmējušas viena otru gadsimtiem un pat gadu tūkstošiem ilgi. Kā? Lūk, daži piemēri. Kandavas pilsētas ģerboni rotā trīs ozollapas ar trim zelta zīlēm (spēka avots), bet Kandavas novada ģerboni – mežacūka ar sešiem zeltainiem krūmu čužas ziediem. Likumsakarīgi, ka vēsturiskās tradīcijas atspoguļojas arī Sabiles ģerbonī kā zils vīnogu ķekars. Bet par ģimenes vīna darītavas «Abavas vīni» logo izmantota spāre.

Abavas senlejas krastos atrodas viens no retajiem Latvijas mūsdienīgās mākslas brīvdabas muzejiem – Pedvāles brīvdabas mākslas muzejs, kura radītājs un galvenais virzītājspēks Ojārs Arvīds Feldbergs savos mākslas darbos izmanto dabas veidotus materiālus – ledāja atnestos laukakmeņus un koku. Muzeja galvenā koncepcija ir «dabas ainavas, lauksaimniecības ainavas, kultūras mantojuma un mākslas integrācija vienotā vidē». Abavas pagasta «Vijolītēs» dabiskā vidē izveidots mākslas dārzs «Nekurienes vidū» (dizaineris Artūrs Riņķis) – vienīgā vieta Latvijā, kur šādā veidā eksponēti kinētiskie (gaismas, audiovizuālie u.c.) objekti. Abavas senlejas un tās krastos esošo mazpilsētu ainava ir viens no iemesliem, kādēļ Kandavā jau divas desmitgades notiek regulāri mākslas plenēri.

Abavas senleja jau pagājušā gadsimta 30.–40. gados cildināta kā Kurzemes Šveice, un te atrodami daudzi dabas objekti, kuriem gadsimtu gaitā uzslāņojusies vēsturiskā dimensija, kas izpaužas teikās, nostāstos, ticējumos u.c. Piemēram, Kandavas sēravoti, senas kulta vietas: Abavas Velna akmens, Lanksēdes Velnapēdas akmens, Zāģeru Velnakmens, Māras kambari, Strēļu svētozols. Daļai no tiem piešķirts valsts vai vietējas nozīmes kultūras pieminekļa statuss.

Nereti vietējie iedzīvotāji un uzņēmēji sūkstās, ka īpaši aizsargājamās dabas teritorijas statuss viņiem traucē saimniekot, jo īpašumus nevar dalīt par 10 hektāriem mazākos gabalos. Parasti gan viņi nekavējoties piebilst, ka šādi tiek saglabātas vērtības, kuras nevar naudā novērtēt (ainava, publiski pieejamas vietas), kā arī to, ka par šīm vērtībām cilvēki sāk domāt aizvien vairāk.

Šā gada maijā iedibināta jauna tradīcija – «Abavas senlejas ceļotāju dienas» no Kandavas līdz Abavas ietekai Ventā. Vēl viens pasākums, kas šogad noteikti jāapmeklē, ir Sabiles Vīna svētki no 26. Līdz 30. jūlijam. Bet 28. oktobrī visi gaidīti uz Ka jas un tējas svētkiem Kandavā.

Uzzini vairāk!

Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas materiāli.
Dabas aizsardzības pārvalde, www.daba.gov.lv, t.sk. teritorijas dabas aizsardzības plāns.
LLTA «Lauku ceļotājs» datu bāze, www.celotajs.lv.
«Tūrisms Kurzemē». Kurzemes tūrisma asociācija. 2011.
Andris Grīnbergs. «Seni svētavoti Abavas krastos». «Vides Vēstis», 2009. gada 5./6. numurs.
J. Olders. «Slēpotāju maršruti». Rīga: «Liesma», 1966.
G. Sakss (sast.). «Apceļosim Kurzemi!». Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1960.
K. L. Vanags. «Vadonis ceļojumiem pa Latviju». Rīga: Latvijas ekskursiju biedrība, 1934.

Juris Smaļinskis, Agita Līviņa, Vidzemes Augstskolas Sociālo, ekonomisko un humanitāro pētījumu institūta pētnieki
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 02/2017

Atbildēt