Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Ledāja veidotās ainavas

M. Sc., ģeologs Dainis Ozols


Latvija ir īpaša vieta uz planētas, kur lielāko daļu zemes virsmas klāj ledāja veidotās reljefa formas. Šajos procesos piedalījies gan pats ledājs, gan kušanas ūdeņi, kas zemes virsmu pārveidojuši, to izgraužot jeb erodējot, kā arī nogulsnējot smiltis, mālu un dažādu lielumu akmeņus. Zemienēs izplatītākas ir erozijas formas, bet augstienēs – akumulatīvie veidojumi, tomēr no šīs likumsakarības mēdz būt arī daudz un dažādu atkāpju. Ledāja veidotais reljefs, ko mēs redzam patlaban, ir saglabājies kā liecība par šļūdoņa darbības pēdējo etapu. Šai ziņā mēs pārspējam citas Baltijas valstis, un leduslaikmeta mantojums Latvijā radījis daudzveidīgas ainavas, kādu nav nekur citur pasaulē.


Senākās no ledāja veidotajām reljefa formām ir lēzenu sazarotu gultņu veida ieplaku tīklojums zemienēs. Šīm ieplakām vēl nav izdomāts skanīgs nosaukums, un tās dēvē par ielejveida pazeminājumiem, – tās zem kustīgajām šļūdoņa mēlēm izskaloja ledus malas virzienā plūstošās kušanas ūdeņu straumes. Domājams, ka līdzīgs zemes virsmā iegrauztajam tīklojumam veidojās reljefs arī uz ledāja apakšējās virsmas. Vietās, kur ledus kustība nesaskārās ar pretestību, ielejveida pazeminājumi veidojās kā paralēlu vai vēdekļa veidā sazarotu formu tīklojums (1. att.). Tā kā ielejveida pazeminājumu veidošanās notika tad, kad ledājs vēl pārvietojās, šīs reljefa formas ir izlīdzinātas un apgludinātas.

Kalni un lejas

Pacēlumos starp gultnēm erozija bija mazāka un vietumis notika straumju nestās smilts un grants uzkrāšanās. Pēc ledāja nokušanas šie pacēlumi kļuva par lēzeniem, iegareniem pauguriem – drumliniem. Šis termins cēlies no Īrijas gēlu droimnin vai skotu drum, kas abos gadījumos apzīmē garenus paugurus. Latvijā drumlinu reljefs ir sastopams lielākajā daļā zemieņu. Plašākais ir Burtnieka drumlinu lauks.

Gan ielejveida pazeminājumu, gan drumlinu forma var ievērojami mainīties. Vietās, kur ledāja plūsma sastop šķēršļus, ledus virsma (gan augšējā, gan apakšējā) krokojas un kā pazeminājumi, tā garenie pauguri iegūst ledāja plūsmai šķērsu pagarinājumu. Šādu reljefu dēvē par rievotajām morēnām (1. att.). Tās nav īpaši izplatītas Latvijā. Savukārt situācijā, kur ir sevišķi intensīva zemledāja ūdeņu plūsma un strauja ledus kustība, gan pazeminājumi, gan pauguri kļūst ļoti šauri un gandrīz taisni. Šādus paugurus dēvē par flūtingiem. Tie sastopami vietumis Ziemeļkurzemē un Ziemeļvidzemē.

Tikpat seni kā ielejveida pazeminājumi un drumlini ir arī zemieņu plakanie līdzenumi. Tie veidojušies zemieņu malās un virs lēzeniem ledāja gultnes pacēlumiem – vietās, kur šļūdoņa tiešā iedarbība uz gultni bija lielāka.

Kad ledājs apstājas

Ledāja mēlēm apstājoties, zemienēs sāka veidoties cita veida reljefa formas. Ledāja apstāšanās galvenais iemesls parasti bija zemledāja kušanas ūdeņu aizplūšana. Atlikušie ūdeņi sāka koncentrēties atsevišķās zemledāja gultnēs un iekšledāja tuneļos. Atsevišķi gultņu posmi dziļi iegrauzās pagulošajos iežos, un izveidojās subglaciālās ielejas jeb senlejas (2. att.). Tās mēdz dēvēt arī par subglaciālajām iegultnēm un vagām. Senlejas mēdz būt lielākas un mazākas, un tās ir vienas no izteiksmīgākajām reljefa formām Latvijā. Ledājs senlejām pāri nav slīdējis, tāpēc nogāzes ir stāvas un krotes asas. Senlejas vienlīdz bieži sastopamas arī augstieņu ietvaros, un tajās tek lielākā daļa Latvijas upju, kā arī ir izvietojušies daudzi ezeri.

Īpašs senleju paveids ir urstromi – gultnes, kas iezīmēja ledāja malas stāvokļus un novadīja plašu teritoriju kušanas ūdeņus. Atrodoties ledāja malā, urstromu ledus pārsegs bija ļoti mainīgs un reizēm izzuda. Izteiksmīgākais šāds veidojums noteikti ir Gaujas senleja no Mustijegi ietekas līdz pat Inčukalnam. Iespējams, ka līdzīgi veidojusies arī Abavas–Slocenes senleja.

Ar senlejām nereti ir saistītas tādas formas kā ledāja ūdensrijēju iedobes – parasti tie ir nelieli apaļas formas pazeminājumi, ko aizņem ezeri vai purviņi. Ledāja ūdensrijēju (angliski – glacier moulins) iedobes veidojušās vienlaikus ar senlejām un osiem pēc ledāja apstāšanās. Tie ir izskalojumi, kas radušies, straumēm no ledāja virsmas krītot plaisās un caurkusumos.

Atšķirībā no senlejām noteces ielejas ir veidojušās ārpus ledāja un kalpojušas par ledāja kušanas ūdeņu novadītājām. Tā kā kušanas ūdeņu apjomi laika gaitā ir ievērojami svārstījušies un ielejas aizvien padziļinājušās, noteces ieleju nogāzēs ir atrodamas terašu kāples, kas liecina par senajiem ūdens līmeņiem. Liela daļa senleju ir turpinājusi savu evolūciju pēc teritorijas atbrīvošanās no ledāja un kalpojušas kā noteces ielejas. Tāda ir Gauja III virspalu terases veidošanās laikā. Tad ledāja mala atradās jau Igaunijas teritorijā un apjomīgie ledāja kušanas ūdeņi pārvietoja bagātīgu smilts sanesu plūsmu, kas šobrīd kā nogulumi krāšņi atsedzas Valmieras Stāvajos krastos.

Kēmi un osi

Teritorijās, kur zem ledāja bija cieti pamatieži, dolomīti un kaļķakmeņi, ūdens straumes nespēja tajos dziļi iegrauzties. Ūdeņu straumēm apsīkstot, noteces tuneļu vietās palika kušanas ūdeņu sanestā smilts un grants – kā līkločoti vaļņi un pauguru virknes. Vaļņus ģeologi dēvē par osiem (3. att.), bet atsevišķos paugurus – par kēmiem (4., 5., 9. att.).

Osi (no zviedru äsar – kore) ir viena no plašāk zināmajām reljefa formām, jo osu izcelsmes skaidrojums ir ļoti vienkāršs, visiem izprotams. Latvijas lielākie osi – Mazie Kangari, Lielie Kangari, Ogres Zilie kalni – ir veidojušies Rīgas līča ledāja mēles zemledāja tuneļu vietās. Daudz sīku osu atrodas senlejās.

Īpašs kēmu paveids ir kēmu terases – apjomīgi veidojumi, kas ar vienu malu pieslienas augstienes nogāzei. Kēmu terases īpaši raksturīgas Vidzemes augstienes dienvidu malai, kur tajās ieguļ ievērojami smilts un grants krājumi. Atsevišķi lieli kēmi sastopami zemienēs, vietās, kur zemledāja kušanas ūdeņi nonāca plašākos plaisu krustpunktos. Tādi ir Milzkalnes Milzukalns un Ziemeļvidzemes Zilaiskalns. Cits kēmu paveids ir dauguļi – kupolveida pauguri, kas visbiežāk sastopami paugurvaļņos (Augstroze, Sēlija u.c.) starp ledāja mēlēm un ir veidojušies, zemledāja straumju nestajam materiālam nogulsnējoties gultņu paplašinājumos ledāja plaisās un caurkusumos (4., 5., 9. att.).

Reljefa formas augstienēs

Līdz šim apskatītās reljefa formas galvenokārt bija saistītas ar zemienēm vai arī ir sastopamas gan zemienēs, gan augstienēs. Nu aplūkosim tikai augstienēm raksturīgos reljefa veidojumus. Laikā, kad zem zemienēs plūstošajām ledāja mēlēm veidojās, izzuda un no jauna veidojās ielejveida pazeminājumi, virs augstākajiem makroreljefa pacēlumiem sākās ledāja pamatnes bremzēšanās, veidojās plaisas un caurkusumi šļūdoņa virsmā. Apkārtējā ledus kustības iespaidā caurkusumos tika iespiests plastiskais un pusšķidrais ledāja gultnes materiāls. Ņemot vērā, ka caurkusumu veidošanās notika ledāja degradācijas pašā sākumā, plaisās iespiestais materiāls nonāca tik augstā hipsometriskā līmenī, kādā turpmāk, ledājam degradējot, tam vairs nebija iespējas nonākt. Šīs pirmās no ledāja segas daļēji brīvās teritorijas dēvē par pirmmasīviem, kas veido lielo salu veida augstieņu (Vidzemes, Latgales, Hānjas–Alūksnes) augstākās daļas (6. att.). Tā kā apkārtējais segledājs atradās daļēji peldošā stāvoklī, caurkusumus virs deformētajiem ledāja gultnes nogulumiem piepildīja kušanas ūdeņi. Tie bija klusi un mierīgi caurteces ezeri ledus krastos. Tajos no ledāja mēļu teritorijām ieplūda duļķainās zemledāja ūdeņu straumes. Tālāk ūdeņi pa ledāja plaisām un tuneļiem aizplūda uz dienvidiem – ledāja malas virzienā. Par ledus ezeriem liecina māla cepures pauguru virsotnēs. Šādus paugurus dēvē par zvonciem. Tāds ir arī Gaiziņkalns (7. att.), kam lielāko pusi no redzamā augstuma (līdz pat 28,5 m biezumā) veido ledusezerā nogulsnētu mālu slānis (Danilāns I. 1973. «Latvijas kvartāra nogulumi». R., «Zinātne».).

Teritorijās, kas apņēma pirmmasīvus, ledus sedza plastisko, ar ūdeni piesātināto gultnes materiālu. Ledāja mēlēm vairākkārt aktivizējoties un aprimstot, ledū radās un pārveidojās sarežģītas lūzumu un kroku sistēmas. Pēc ledus nokušanas šīs teritorijas klāj dažādas formas un izmēru pauguri. Tie parasti ir izometriski vai nedaudz iegareni, ar neizteiktu vai šķietami haotisku pagarinājuma orientāciju. Šādu formu apzīmēšanai lieto vispārinātu terminu morēnas pauguri.

Ledāja malas formas

Ledāja maksimālās izplatības laikā ledāja malas formas veidojās ārpus Latvijas. Tomēr, ledāja apjomam samazinoties, tā malas zona pārvietojās uz ziemeļiem un nonāca Latvijas teritorijā. Ledāja degradācijas gaitā turpinājās vairākkārtējas tā aktivizēšanās (ledāja sērdži). Katrā aktivizācijas posmā notika ledāja malas formu – marginālo vaļņu un marginālo grēdu – veidošanās. Zemienēs šīs formas ir kā atsevišķi veidojumi, bet augstienēs pieslienas augstieņu nogāzēm vai arī veido veselas to daļas. Marginālajiem veidojumiem ir raksturīgas stāvas nogāzes, ko dēvē par ledus kontakta nogāzēm.

Starpmēļu formas

Starp ledāja mēlēm, vietās, kur bija mazāk aktīva ledāja kustība, radās zemledāja ūdeņu izplūdes vietas, uzkrājās ūdeņu nestais materiāls (smilts un grants) un veidojās starpmēļu grēdas un paugurvaļņi. Marginālie un starpmēļu veidojumi nebūtu uzskatāmi par mezoformām, jo ir par kārtu lielāki un paši sastāv no daudzveidīgiem pauguriem un vaļņiem, kam šobrīd vēl nav izgudroti nosaukumi to apzīmēšanai.

Vienmēr vajadzētu atcerēties, ka dažādos nosaukumus ledāja veidoto formu apzīmēšanai cilvēki ir izdomājuši savai ērtībai un dabā iespējama daudz lielāka daudzveidība, un glaciālajā ģeomorfoloģijā vēl ļoti daudz ir neizzināta. Turklāt pastāv pārejas formas ar dažādas izcelsmes ledāja veidojumu iezīmēm. Piemēram, sākotnēji izveidojies kēmu paugurs, kas šļūdoņa kustības atjaunošanās iespaidā iegūs lēzenākas nogāzes un ledus kustībai paralēlu pagarinājumu (1. att.), kļūs par neērtu objektu klasificēšanai.

Dižakmeņi un alas

Bez jau minētajām mezoformām ir virkne glaciālo veidojumu – reljefa mikroformu –, kas vienmēr ir pastiprināti piesaistījuši cilvēku uzmanību. Tādi ir arī lielie laukakmeņi jeb dižakmeņi. No savas sākotnējās atrašanās vietas Fenoskandijā līdz Latvijai tie atceļoja, iesaluši ledāja pamatnē. Pēc atbrīvošanās no ledāja lielie akmeņi pārvietojās līdz ar nogulumu masu ledāja vilkšanas ietekmē. Turklāt atkarībā no situācijas akmeņi vai nu rotēja, vai slīdēja. Rotējot tika apberztas un apgludinātas sākotnēji asās šķautnes, bet slīdot akmeņi ieguva raksturīgās fasetvirsmas – vienu vai vairākas plakani noslīpētas skaldnes ar neskaidri samanāmu ledāja švīkojumu.

Otrs interesants ledāja mikroformu veids ir alas. Somijā ir virkne alu, kas radušās, ledāja spiedienam atplēšot un nedaudz pārbīdot klints izciļņus. Šāda veida glacitektoniska ala Latvijā ir tikai viena – Bruņa ala pie Amatas. Tur, šļūdonim pavelkot un deformējot augšdevona Pļaviņu svītas dolomītu virskārtu, zem tās izveidojusies plaisa, kurā cilvēks var ielīst pat 20 m dziļumā.

Daudz izplatītākas ir alas, kas veidojušās ledāja kušanas ūdeņu iespaidā. Tās ir dažādas pēc formas, un raksturīgi, ka tās atrodas senleju nogāzēs vai erozijas palikšņos, kas nodala senleju atzarus. Šo alu paveida izcelsmi var izskaidrot ar intensīvu kušanas ūdeņu filtrāciju caur smilšakmens slāņiem laikā, kad pastāvēja liela zemledāja ūdeņu spiedienu atšķirība salīdzinoši nelielā attālumā. Raksturīgi, ka šādas izcelsmes alas pēc izveidošanās ir aizpildījušās ar kušanas ūdeņu nogulumiem – smilti, granti, oļiem. Kā piemērus te var minēt Karogu un Peldangas labirintus, Kājiņu alu, Dzelves kalna alas pie Salacas un vēl daudzas citas. •