Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati


GMO-free Europe
Latvijas Daba
 

 

Sēklu banka Arktikā.
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 3 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Pašam sava sēklu banka

Eva Millere


Varbūt vēl nav par vēlu zvanīt trauksmes zvanus, ka nu jau arī savos mazdārziņos esam kļuvuši par pasaules pilsoņiem, jo reti kurš vairs ievāc sēklas pats, ka Latvijā sēklkopība ir faktiski iznīcināta un vietējie selekcionāri drīzāk jūtas kā Antiņi bez stikla kalna. Kā tas notika? Vai iespējams atgūt neatkarību?


Neatkarības zaudēšana sēklaudzēšanā klusi un neatlaidīgi ir notikusi vismaz pusgadsimta laikā: vispirms militārā resora zinātnieki izgudroja ķīmiskos ieročus, ko sāka ražot kara vajadzībām, vēlāk šīs pašas ķīmiskās vielas pārdeva kā cilvēkiem nekaitīgu indi pret kaitēkļiem vai nezālēm. Pēcāk lielražotāju apvienību pārstāvji pamanījās iefiltrēties ASV un Eiropas lielvalstu valdībās un saņemt valsts finansējumu, kas ļāva spēlēties ar ģenētiski modificēto augu radīšanu. Viņi izdomāja terminatorgēnu un radīja neauglīgu sēklas materiālu, zaga paraugus no ASV sēklu bankas un reģistrēja tos kā savējos, viltoja pētījumu rezultātus, šmaucās, šantažēja, tiesājās, maksāja sodus, un, it kā ar to vēl nebūtu gana, – viņi radīja meitasuzņēmumus, kas nu uzpirkuši sēklu ražotājus vairāk nekā 100 pasaules valstīs un ieguvuši savā rīcībā labāko kultūraugu sēklu paraugus. Ar zemo cenu politiku īsā laikā viņi panāca pārējo sēklu ražotāju bankrotu. Tagad viņi var diktēt sēklu cenu veselos reģionos un valstīs: vispirms sēklu lielražotāji dāsni iedāvina paraugus, tad pierunā zemniekus parakstīt neizdevīgus kredītu līgumus. Neražas gadi, klimata katastrofas un augstie kredītprocenti izputina vietējos lauksaimniekus, un laipnie aizdevēji par smiekla naudu uzpērk lauksaimniecības zemes, ievieš intensīvo ražošanu, deģenerē vidi un iznīcina bioloģisko daudzveidību. Tā visā pasaulē tiek iespaidotas pārtikas cenas un diktēta politika, un vairs nav ko sapņot par valsts ekonomisko un politisko neatkarību. Lai izskaustu brīvdomību Latvijas dārzos, janvārī arī mūsu valstī tika izsludināts likums, kas aizliedz tirgot pašaudzētas nereģistrētu šķirņu sēklas; drīz šis aizlie-gums skars arī stādaudzētājus. Bet neviens taču nevar mums liegt pretoties stulbiem likumiem! Tādēļ aizvien biežāk parādās ziņas par augu un sēklu maiņas pun-ktiem, aicinājumi veidot personīgās sēklu bankas.

Noasa šķirsts Arktikā

2008. gadā Arktikas mūžīgajā sasalumā, Norvēģijai piederošajā Svālbaras arhipelāgā, kas atrodas 1000 km no Ziemeļpola, tika izcirsta grota, lai tajā uzglabātu kultūraugu paraugus no visas pasaules. Sēklu bankas mērķis ir saglabāt bioloģisko daudzveidību, kuru apdraud globālās klimata pārmaiņas, kari un citas gan dabiskas, gan cilvēka izraisītas nelaimes. Šajā noliktavā stingros drošības apstākļos, uzturot pastāvīgu -18°C temperatūru, tiek uzglabāti to sēklu paraugu dublikāti, kas atrodas dažādu valstu sēklu bankās; pašlaik te glabājas vairāk nekā pusmiljons paraugu. Mūžīgais sasalums nodrošina to, ka pat tad, ja saldējamā iekārta sabojājas, temperatūra grotā nepacelsies augstāk par -3,5°C. Gadījumā, ja kāda suga savā dabiskajā vidē izzudīs, valsts varēs pieprasīt savus iesniegtos paraugus.

Cerams, ka šis savdabīgais Noasa šķirsts tektoniski mierīgajā mūžīgā sasaluma joslā paglābs planētu no bioloģiskās daudzveidības neatgriezeniskas mazināšanās, jo nekur citur neviena sēklu banka nav pilnīgā drošībā – tā, piemēram, Irākas karā nesen tika iznīcināta viena no lielākajām sēklu bankām pasaulē. Kaut arī katrā valstī zinātniekiem jārūpējas par savas valsts sēklu banku, arī ikvienam dārzkopim vajadzētu izveidot savu vietējo augu kolekciju un pavairot to gan ar sēklām, gan stādiem. Jo, iespējams, kādā jaukā dienā tavs lolojums tiks starptautiski atzīts un noglabāts Arktikas ledus pagrabos.

Sēklu paciņas ledusskapī

Katram no mums vajadzētu glabāt mūsu senču dārgumus – kultūraugu sēklas – un mācīt bērniem un mazbērniem augus pavairot un sēklas saglabāt. Tas ir dzīves un izdzīvošanas pamatu pamats. Zinot nelaimes cēloņus, mēs varam pretoties un gudri izvēlēties, kādas sēklas pirkt, sēt, pavairot un saglabāt. Tā ir mūsu atbildība. Neviena valsts uzturēta sēklu banka nav gana droša, neviens finansējums nav gana liels, lai nodrošinātu mūsu tautas bagātību saglabāšanu. Nauda ir papīriņš, bet sēkla ir dzīvība.

Ievāktās sēklas jāuzglabā cepampapīra tūtiņās, jo tā ražošanā neizmanto balinošus kodinātājus, vai ielocītas alumīnija folijā. Nedrīkst lietot mazos ZIP maisiņus no plastmasas, jo sēklas kaut nedaudz, tomēr elpo, bet šie maisiņi gaisu cauri nelaiž, turklāt laika gaitā kļūst lipīgi, tāpēc nedrīkst būt tiešā saskarē ar sēklām. Uz katras paciņas jāuzraksta, kādas šķirnes sēklas tajā atrodas, kad ievāktas vai nopirktas. Rakstu darbiem iesaku izmantot parasto zīmuli vai permanento flomasteru. Sēklas fasē nelielās paciņās, lai ērtāk dalīties un mainīties. Mazāku sēklu daudzumu var likt lielākā maisā vai drošībai – divos. Ja sēklu daudz vai tās ir lielas, piemēram, zirņi un pupiņas, vākumu var sabērt stikla burkās, ko cieši aiztaisa. Mitrums ir lielākais sēklu bankas ienaidnieks, tādēļ vāku var aizliet ar parafīnu – lai drošāk. Noteikti izveido sarakstu, lai nebūtu vienmēr jāvirina ledusskapis, kad vēlies atsaukt atmiņā, kādas šķirnes tad ir tavos sēklu krājumos. Sīkas un labi izžāvētas sēklas, kā arī rūpnieciski fasētas sēklu paciņas var droši glabāt saldētavā pat desmitiem gadu. Lielā aukstumā nedrīkst likt nepietiekami izžāvētas sēklas, jo tām var pārsprāgst sēklapvalks un sēklas aizies bojā!

Graudus ieteicams pamatīgi izžāvēt, tad sabērt lina maisiņos vai stikla burkās. Izrādās, ka rijas dūmos kaltēti graudi saglabā dīgstspēju pat vairākus simtus gadu. Ja tev ir melnā pirts, izmanto iespēju sēklas žāvēt tur. Tomēr pārlieku neaizraujies ar zirņu un pupiņu kaltēšanu, jo tās ir kultūras, kas vēsā telpā tāpat labi saglabā dīdzību. Pavasarī mēnesi vai divus pirms sējas izņem sēklas no saldētavas.

Cik ilgi sēklas saglabā dīgtspēju

Lielākoties daudz ilgāk, nekā rakstīts uz paciņām, jo sevišķi godprātīgu un sen dibinātu firmu produkcija. Pataustot paciņu, var just, ka sēklas ievalcētas folijā, un to ir daudz. Parasti gan cena ir augstāka par vidējo, taču šāds pirkums atmaksājas.

Dīdzību sliktāk saglabā sīkas sēklas, arī asteres, salāti, pastinaki, melnsaknes un viengadīgās puķes. Līdz gadiem trim, četriem un ilgāk – dilles, pētersīļi, pipari, daudzi garšaugi, burkāni. Līdz gadiem četriem, pieciem un ilgāk – tomāti, kāposti, bietes un daudzgadīgās puķes. Sešus līdz astoņus un vairāk gadu dīdzību saglabā kabači, ķirbji un gurķi, astoņus gadus un ilgāk – zirņi un pupas. Auzas – 3-5 gadus, rudzi – 4-6 gadus, mieži – vairāk nekā 10 gadu, kvieši – 15-20 gadu.

Ja nevēlies atbalstīt starptautiskās korporācijas, kas ražo pesticīdus, deģenerē vidi, izplata pasaulē ĢMO, pārņem savās rokās pārtikas resursu kontroli un līdz ar to arī politisko varu, kā arī dara visu, lai mazinātu vietējo šķirņu izplatību, nepērc šo korporāciju produkciju! «Monsanto» ir radījis daudzus meitasuzņēmumus, Latvijā aktīvi darbojas «Syngenta Seeds». Arī firmas SIA «Seminis» uzņēmuma saimnieks ir «Monsanto», bet SIA «Bejo Zaden» vienlaikus izplata gan šīs, gan arī bioloģiskās sēklas. «Syngenta Seeds» produkciju fasē un pārdod SIA «Agrimatco», bet tālāk izplata SIA «IR» un SIA «Scheteling». Šīs sēklas ar zemeslodes simboliņu uz iepakojuma var nopirkt daudzos lielveikalos. Arī «Kurzemes sēklu» piedāvājums pieaudzis trīskārt, jo uzņēmums fasē sēklas no 20 pasaules valstīm. Bet tā labuma paciņās kļūst aizvien mazāk, un arī kvalitāte ir apšaubāma.

Vēl nav par vēlu

Ja vēlies uzzināt, kādu sugu augu sēklas ir reģistrētas kā likumīgas Latvijas šķirnes, meklē tīmeklī pēc Latvijas augu šķirņu kataloga, – nav jau tā, ka visas kārtis esam atdevuši citiem. Taču mūsu valstī pieejamo šķirnes sēklu klāsts nav diez ko plašs – gēnu bankā saglabāti 22 dārzeņu sēklu paraugi, kaut vietējo tomātu šķirņu vien ir vairāk nekā 200. Ir atlicis pavisam maz laika, lai saglābtu to, kas vēl glābjams, – varbūt gads vai divi, kas zina... Latvijas augļkopji uztraucas, ka pēdējos gados nozāģēts vairāk ābelīšu nekā iepriekšējos divdesmit gados kopā. Mūsu selekcionāri atzīst, ka aizvadītajos divos gados burtiski ķer aiz astes to, kas jau patiesībā aizbēdzis... Cilvēki vairs neglabā vietējo sīpolu, ķiploku un rabarberu šķirnes un klonus, jo vieglāk taču visu nopirkt gadatirgū. Taču šis tas ir saglābts.

Rēķinoties ar to, ka vietējo sēklu izvēle aizvien samazināsies, iesaku rūpīgi pārlūkot dažādo pupiņu un zirņu piedāvājumu tirgos, sēklu veikalos meklēt sēklas, kas šķirnes īpašības saglabās arī pēc tam, kad būsim sēklas ievākuši savā dārzā, tātad – izvairīsimies no F1 sēklām. Apciemosim lauku viensētās un piepilsētu mazdārziņos saimniekojošos, vaicāsim vietējiem dārzkopjiem, vai pie viņiem nav patvēries kāds sens un Latvijas apstākļiem labi piemērojies kultūraugs. Ik gadu atliksim mazliet kviešu, rudzu, miežu un auzu. Kolekcionēsim krāsainās, skaistās pupas un pupiņas. Saglabāsim kaut mazumiņu nezaļām dienām, jo arī kultūraugi ir mūsu vēsture.

Kad ar zāģi, buldozeru un revolucionāriem nodomiem dodies senā dārzā, vispirms novērtē nezālēs paslēpušās vērtības. Ja gatavojies nozāģēt veco ābeli, vispirms uzpotē dažus zariņus jaunam kociņam. Arī vecmāmiņas zemenes vai rožu krūms var izrādīties pēdējais. Atstāj savā dārzā seno mārrutku, rabarberu, ļauj augt izdzīvojušajām dārza puķēm, jo katram augam ir sava nozīme un jēga, ko, ja gribēsi, ar laiku sapratīsi.... Ne jau gludā un ik nedēļu pļautā mauriņā ir dzīves jēga un sāls.

Izveidosim vietējos sēklu un stādmateriāla maiņas punktus, aktīvi mainīsimies dārzkopības biedrībās un draugu pulkā. Novērtē augšanas spēku! •