Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati


GMO-free Europe
Latvijas Daba
 

 

 

 

Monvīds Švarcs.

Jānis Birze.

Aivars Dzenis.

Jānis Macāns.

Uģis Bergmanis.

Raimonds Vējonis.
Foto: Atis Ieviņš.
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Kāda ir Lubāna nākotne?

Sallija Benfelde;
Kārļa Ozoliņa foto


«Vides Vēstu» redakcija saņēma palīgā saucienu no vienīgā iekšzemes zvejniekciema Latvijā – Īdeņas, kas atrodas pie Lubāna ezera. «Mums drīz aizliegs nodarboties ar mūsu tēvutēvu amatiem – zvejniecību un medniecību! Ezera ūdens līmeni grib pazemināt, un tad te nebūs ne tikai zivju, bet arī putnu! Ko mēs darīsim aizauguša purva malā?» – tā skanēja izmisīgais lūgums palīdzēt noskaidrot, kas īsti notiks ar Lubāna ezeru un tā apkārtnes iedzīvotājiem. Devāmies uz Latgali lūkot, kas tad tur notiek, un uzklausīt dažādu viedokļu paudējus.


Pirms devāmies iepazīties ar Lubāna apkārtnes iedzīvotājiem un uzklausīt bažu pilnos stāstus, papētījām šā ezera un mitrāja vēsturi, kas ir gana iespaidīga.

Neolīta laikmeta nozīmīgākā vieta

Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka Lubāna ezera mitrājs bija pirmā apdzīvotā vieta Latvijas teritorijā pēc ledāju atkāpšanās uz ziemeļiem. Izrakumi liecina, ka mitrājā atradās viens no lielākajiem neolīta laikmeta dzintara apstrādes centriem Eiropā. Tomēr aptuveni pirms 3800-4000 gadu no ezera krastiem pazuda gandrīz visas apmetnes, kas liecina par to, ka dzīves apstākļi bija krasi pasliktinājušies. Patiesībā jau tajos tālajos laikos ezera krasta apdzīvotājiem bija aktuālas palu izraisītās nebūšanas, kas vajāja līdz pat pagājušā gadsimta 60.-70. gadiem, kad tika uzbūvēta plaša hidrotehnisku būvju sistēma. Varēja cerēt, ka visas raizes beigušās, par spīti tam, ka Lubāns no lielākā dabiskā ezera Latvijā bija kļuvis par mākslīgi uzturētu ūdenstilpi. Kādēļ plūdu ierobežošana neatrisināja visas problēmas?

Izrādās, ka ezerdobe pakāpeniski aizpildījusies ar nogulumiem, izveidojušies augstie sūnu purvi, un ezera tilpums samazinājās. Zemienes vienīgā ūdensnoteka ir Aiviekste, kuras plūdu caurvades spēja ir ļoti maza. Toties ezerā ietecēja Rēzeknes un Maltas upe, Teicija, Lisiņa, Malmute un vēl septiņas sīkākas upītes. Ne velti zinātnieki lēš, ka jau pirms gadiem 2000 un līdz pat pagājušā gadsimta sākumam pavasara palu laikos un lietainās vasarās ūdens applūdinājis līdz pat 650 km2 zemienes. Sevišķi traģiski izvērsās plūdi 1922. gadā, kad ūdens līmenis nekritās visu vasaru. 1926. gada plūdos toreiz aptuveni 100 km² lielais ezers kļuva pat astoņas reizes lielāks par savu parasto platību. Tādēļ nepārsteidz, ka mēģinājumi kaut ko uzlabot un glābties no plūdiem sākās jau 19. gadsimtā.

Ezera ieslodzīšana

Lubāna hidrotehniskās sistēmas izveide sākta jau 19. gadsimta vidū, uz Aivieksti izrokot Meirānu kanālu, kas ir lielākais Baltijā, un Ciķeļgrāvi. Projekti izstrādāti arī 1904. gadā un 1922.-1925. gadā. Laikā no 1926. līdz 1938. ga-dam tika iztaisnota un padziļināta Aiviekste no Lubāna līdz Kujas ietekai. Ezera ūdens līmenis gan pazeminājās, taču apkārtnes applūšana netika novērsta, jo Aiviekste spēja novadīt tikai trešdaļu maksimālā caurplūduma. Savukārt vairākās sausās vasarās pēc kārtas ezera virsas platība kļuva mazāka par 25 km². Kompleksa hidrotehniskās sistēmas izveide tika sākta 1955. gadā, un 1991. gadā ir pabeigtas galvenās būves: 1) Meirānu kanāls; 2) Zvidzes kanāls; 3) Īdeņu kanāls; 4) Nagļu dīķi (zivsaimniecībai); 5) aizsarg-dambji ap ezeru; 6) slūžas ūdens līmeņa regulēšanai ezerā un ūdens novadīšanai uz Meirānu kanālu un Aivieksti; 7) Krēsles, Kapūnes un Dziļaunes polderis; 8) sūkņu stacija Zvidzes kanāla sākumā. Kopš 1985. gada, kad slūžas sāka regulāri darbināt, ūdens līmeņa režīms ezerā – ūdenskrātuvē ir nostabilizējies un parasti ir iespējami tuvs sākotnējam dabiskajam ūdenslīmenim. Ezera aizaugums pirms ūdens līmeņa atjaunošanas aizņēma 80-90% no virsmas laukuma, bet pēc ezera – ūdenskrātuves uzpildīšanas aizaugums samazinājās par aptuveni 30%.

Ezers un mitrājs mūsdienās

Lubāna platība kopā ar salām ir 82 km2. Zemienes ziemeļdaļā saglabājas tāds režīms, kāds bija izveidojies ezerā pēc 1937. gadā pabeigtās Aiviekstes gultnes regulēšanas. Lubāna ezera stāvokli, kāds tas varētu būt visā ezerā, ja nebūtu uzbūvēts Ziemeļu dambis, uzskatāmi raksturo tā sauktais Gomelis – kādreizējā ezera ziemeļaustrumu daļa, ko minētais dambis atšķēlis no ezera. Zemienes ziemeļu daļa ir plašs mitrājs ar ļoti lielu bioloģisko daudzveidību. Lubāna ezera tagadējo 1,6 m vidējo un 2,5 m lielāko dziļumu un platību 82,1 – 95,53 km² un krasta līnijas garumu 42,4 km nosaka ekspluatācijas noteikumi. Lubāna krastus ietver 36 km gari dambji, un tajā ir viena sala – Akmeņsala. Gultne dūņaina, vietām mālaina un akmeņaina. Ezerā aug meldri, niedres, kosas, glīvenes, lēpes. Ūdeņos mīt asari, raudas, plauži, zuši, ālanti, karpas, zandarti, karūsas, pliči, līņi, sapali, ķīši un ruduļi. Ekspluatācijas noteikumi paredz rūpnieciskās nozvejas apjomus aptuveni 120 t gadā. Ezers ietilpst Lubāna mitrāja kompleksā, kas ir viena no Ramsāres konvencijas aizsargājamām vietām Latvijā. Teritorijas kopējā platība ir 480,2 km², tajā atrodas 10 īpaši aizsargājamās dabas teritorijas un trīs starptautiski nozīmīgas putnu vietas (65% no mitrāja teritorijas). Te atrodas vēl septiņi ezeri, zivju dīķi un vairākas upes. Teritorijā ir arī meži, pļavas un purvi. No bioloģiskās daudzveidības viedokļa šī vieta ir unikāla arī starptautiskā mērogā – te reģistrētas 225 putnu sugas, no kurām 51 ierakstīta Latvijas Sarkanajā grāmatā, 23 zīdītājdzīvnieku sugas, ezeros un upēs dzīvo 20 zivju sugas.

Jāpiebilst, ka 1999. gada martā Latvijas valdība noslēdza līgumu ar Japānas starptautiskās sadarbības aģentūru (JICA) par kompleksa plāna izstrādi Lubāna ezera ūdens kvalitātes kontrolei, augu un dzīvnieku sugu daudzveidības saglabāšanai, kā arī apkārtējo pagastu attīstībai. Japāna bija paziņojusi, ka šim nolūkam ziedos līdzekļus un savu speciālistu darbu. Vēl no 2004. līdz 2007. gadam Lubāna mitrājā realizēts Eiropas Savienības atbalstīts projekts «Lubāna mitrāja kompleksa vides apsaimniekošana».

Izlasot Lubāna īsās vēstures kursu un saprotot, ka šodien plūdu nav, zivis un putni ir, zvejnieki zvejo, mednieki medī un tūristi tomēr ik pa brīdim apmeklē viesmīlīgos viesu namu saimniekus, rodas jautājums: par ko tāds uztraukums, kas notiek? Teorētiski atbilde ir visai īsa – izrādās, ka, pirmkārt, apstiprināšanas procesā ir īpašā vides aizsardzības statusa piešķiršana Lubāna mitrāja kompleksam, un vietējie iedzīvotāji baidās, ka viņiem aizliegs zvejot un medīt, ka viņiem nāksies pamest savas mājas un doties klaida gaitās iztikas meklējumos. Otrkārt, darba grupa jau labu laiku spriež, ka ezera zivju un putnu bagātība ir apdraudēta, tādēļ vajadzētu atjaunot ezera dabisko caurteci, atjaunot dabisko zivju ceļu no ezera pa Aivieksti, taču tad vajadzētu nojaukt slūžas uz Aiviekstes, vēlāk arī Aiviekstes HES, un vismaz dažas no upītēm pagriezt atpakaļ uz Lubānu. Tiesa gan, Aiviekstē vajadzētu uzbūvēt tā saukto slieksni, kas sausās vasarās uzturētu zināmu ūdens līmeni ezerā, un projekta autori neslēpj, ka vasaras mēnešos Lubāna ezera līmenis varētu kļūt par trešdaļu zemāks. Vietējie iedzīvotāji par visām projekta detaļām acīmredzot nezina, bet par ūdenslīmeņa pazemināšanos ir dzirdējuši un uztraucas, ka ezers aizaugs vēl vairāk, bet zivju vairs nebūs vispār, pat ja kādu viņiem atļaus noķert.

Jāpiebilst, ka savulaik Saeimā bija ieradies Lubānas novada domes priekšsēdētājs Miķelis Gruzītis, Gaigalavas pagasta padomes priekšsēdētājs Monvīds Švarcs un Nagļu pagasta saimniecības «Zvejnieki» īpašnieks Jānis Macāns, un viņi stāstīja par izveidojušos situāciju. Pēc sarunas Saeimas Agrārās, vides un reģionālās politikas komisija secināja, ka iedzīvotājiem Lubāna ezera apkaimē nav pietiekami izskaidrots, kā viņu dzīvi ietekmēs Lubāna mitrāja dabas lieguma izveidošana.

«Zvejniekos» pie zvejniekiem

«Vides Vēstis» viesojās pie Annas un Jāņa Macāniem Īdeņas ciema «Zvejniekos». Vienā no viesu mājas pirmā stāva istabām pie sienas goda vietā ir «Sējēja» konkursa Veicināšanas balvas diploms «Zvejnieku» saimniekiem par ieguldījumu videi draudzīga tūrisma attīstībā. Jānis Macāns bija uzaicinājis vairākus vietējos iedzīvotājus, kuru prāts nav mierīgs par savu un ģimenes nākotni Lubāna krastos, un sarunās piedalījās Jānis Birze, kurš par sevi saka – «dzīvoju dīķu teritorijā, esmu zvejnieks un zemnieks, vietējais paaudžu paaudzēs»; Monvīds Švarcs – gan Gaigalavas padomes priekšsēdētājs, gan arī Rēzeknes rajona padomes priekšsēdētājs –, kurš saka, ka arī ir īstens iezemietis; Aivars Dzenis – Nagļu pagasta zemnieks, zivsaimniecības «Nagļi» zivkopis – par sevi saka, ka atsūtīts uz Lubānu padomju laikos; un, protams, sarunā piedalās Jānis Macāns.

 

Kas pie jums notiek? Kādēļ uztraucaties par to, ka jums var nebūt nākotnes?

Monvīds Švarcs: «Ir jārunā par divām atsevišķām lietām: par statusa noteikšanu teritorijai un par Lubāna ezera ūdens līmeņa pazemināšanu. Pašlaik tiek gatavoti Ministru kabineta noteikumi statusa noteikšanai, un gribu teikt, ka būtībā jau šis statuss ir vajadzīgs, lai saglabātu visas tās dabas bagātības, kas mums ir. Tomēr, statusu nosakot, ir jāatbild uz visiem jautājumiem: kāds būs statuss, kādi noteikumi būs katrai teritorijai, kādi ierobežojumi tiks uzlikti katram īpašniekam, kādu kompensāciju saņems katrs īpašnieks? Jāsaka godīgi, ka uz daudziem jautājumiem atbildes nav saņemtas. Manuprāt, pirmais jautājums no pašvaldības puses ir: kas šo teritoriju administrēs? Nevar būt tā, ka mēs veidojam teritoriju un palaižam to pašplūsmā. Arī likumā par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām ir teikts: ja šādu administrāciju neizveido valsts, tad par šo teritoriju ir atbildīgas pašvaldības. Kā pašvaldību pārstāvis es gribētu teikt, ka tām ir par maz kompetences, lai uzņemtos tādu atbildību. Otrs ir īpašnieku jautājums, jo, manuprāt, kā paraugu var ņemt savulaik Vides ministrijas pasūtīto teritorijas pētījumu, ko veica japāņi 1999.-2000. gadā. Viņi iegāja katrā mājā, runāja ar katru cilvēku un vaicāja, kāda ir cilvēka vēsturiskā pieredze, kā viņš dzīvo, ko dara viņš un ko ir darījuši viņa vecāki. Viņi jautāja, ko cilvēks ir domājis darīt šeit turpmākajos gados. Japāņi uzsvēra, ka vides un saimnieciskās prasības ir jāsaskaņo. Diemžēl šajā pētījumā neieklausījās. Protams, kad mēs sākām pieprasīt, tad notika sanāksmes, darba grupas. Tas, ka sākumā netika atrasts kontakts ar vietējiem cilvēkiem un nebija savstarpējās komunikācijas, iespējams, radīja daudz nevajadzīgu emociju.

Otra lieta ir pēc statusa pieņemšanas vēlreiz grozīt Lubāna ūdens līmeni un noteikt to zemāku, nekā ir pašlaik. Pašreizējais ūdens līmenis ir no 1980. gadu vidus, un Lubāna plūdu ierobežošanai ir gara vēsture. Varat paprasīt zvejniekiem, kas notiks ar ezeru, kad raksturīgais ūdens līmenis vasarā būs par centimetriem 70 zemāks. Jau tā Lubāna vidējais dziļums ir aptuveni 1,50 m, ja to vēl pazeminās, tad pīlēm tas patiks, bet vai tas patiks arī zivīm? Pazudīs vērtīgākās zivju sugas, būs jāmaina zvejas rīki, bet tas savukārt nozīmē, ka zvejnieks no ezera izdzīvot nevarēs, būs jāmaina nodarbošanās. Tāpat arī ir jautājums par tūristiem – kas viņus piesaistīs? Pīles? Šaubos. Tūristus piesaista zvejnieki, kas pie ezera var piedāvāt labas naktsmītnes, labu ezera produkciju. Divām trešdaļām zvejnieku viņu nodarbošanās ir pamatiztika. Ja viņiem būs jāaiziet, arī tūristiem pie ezera nebūs, ko darīt. Šī ezera ūdens līmeņa regulēšana, pēc manām domām, ir absolūti ambiciozs plāns no vienu puses, pilnīgi neinformējot otrus. Nav pieņemami, ka, gadu garumā regulāri tiekoties ar šā projekta «bīdītājiem», nekas oficiālā līmenī par šādu projektu netiek teikts. Mēs to izlasām vienā izdevumā – ka Madonas rajona pusē tāds projekts tiks īstenots. Iesniegs projektu, saņems līdzekļus, un nu tik būs! Kā tas tā var būt, ja dzīvojam viena ezera krastā? Zvejnieku skaits Madonas rajona pagastos pie Lubāna un Rēzeknes rajona pagastos ir vienāds – kāpēc vieniem ir teikšana un zināšana, bet otriem tās nav vispār? Tajā pašā laikā mēs esam visus informējuši, ka strādājam, lai Lubānā izveidotu aktīvā ūdenssporta bāzi, lai tur varētu nodarboties ar burāšanu, ūdensslēpošanu, ar laivošanu, ar veikbordu un vēl citām lietām. Pagājušā gada jūlijā notika burāšanas sacensības, un burātāji bija neapmierināti, ka lielais ūdens klajums aizaudzis ar zālēm, tur nevar burāt. Ja pazeminās ūdens līmeni, ezers aizaugs vēl vairāk, un būs lielas problēmas ar zilaļģi, jo jau tagad pie-tiek karstam un sutīgam laikam būt kādu nedēļu, un ezerā parādās zilaļģe. Ezerā ir arī piesārņojums – to nevar noliegt. Ja ūdens būs zemāks, karstā laikā zilaļģe pārņems visu, un tad te nebūs ne zivju, ne pīļu. Kad speciālistiem vaicājām, kas notiks ar zilaļģi, mums atbildēja, ka tas nav pētīts, bet tad varēs paskatīties. Gribu teikt, ka mums nav pieņemami, ka globāla problēma tiek risināta tik sekli. Vietējie jau nav pret dažādām aktivitātēm, lai sakoptu, saglabātu, aizsargātu. Vietējie iedzīvotāji ir pret to, ka neuzklausa viņu viedokli un ka neviens nerēķinās ar viņu nākotni. Ir jāatmet cinisms. Kad vaicāju, kas notiks ar Ministru kabineta noteikumiem par dabas liegumu un arī pēc tam ar šo projektu, ja pašvaldības nepiekritīs, Saeimas komisijā saņēmām cinisku atbildi: kurš jums teica, ka atzinumam jābūt pozitīvam? Likums pieprasa atzinumu, bet nepieprasa, lai tas būtu pozitīvs.»

Jānis Birze: «Varu tikai apstiprināt Saeimas komisijas teikto, jo es arī tur biju. Nesaprotu, kādēļ ar ūdens līmeņa pazemināšanu jāapdraud zivju pastāvēšana Lubānā? Vietas taču pietiek visiem – pēdējais projekts bija domāts Lubāna putniem. Un, kad es vaicāju ūdens līmeņa pazemināšanas projekta autoram Uģim Bergmanim, vai viņš ir runājis kaut ar vienu zvejnieku, beigu beigās izrādījās, ka vienam zvej-niekam viņš piezvanījis un pajautājis, vai apmierina laiva un laivas motors! Tā ir saruna ar zvejniekiem!? «Nagļos» bija sapulce, un mēs, zvejnieki, jautājām, vai varēsim pabarot savas ģimenes, – mēs esam 80 zvejnieki! Un ministrijas valsts sekretārs Puķītis mums pateica, ka pasaule ir plaša, ja mums nepatīk, mēs varam aizbraukt! To dzirdēja vairāk nekā 100 cilvēku, kas bija tajā sapulcē. Diskusijas ar vietējiem nav bijis. Ir skaidrs, ka viens zinātnieks iedomājies tādā veidā nopelnīt naudu, un viss! Lai gan nav skaidrs, vai viņš vispār paskatās arī tālāk un vai ir pārliecināts, ka putniem būs laba dzīve bez zivīm.»

Aivars Dzenis: «Man ir jautājums, kur viņi liks zaļo masu, kas paliks no ezera neizvākta, ja atjaunos iepriekšējo zemo ūdens līmeni? Agrāk ar to nodarbojās trīs apkārtējo rajonu saimniecības, gatavoja skābsienu, bet mūsu laikos? Ja aizaugumu neizvāks, otrajā gadā te būs tāds pats aromāts kā pie dāņu fermām. Pīles lidos ar līkumu. Ezers taču pārpurvosies! Viss tiek skatīts tikai no putnu viedokļa, jo, lūk, tiem būšot labi. Muļķības! Nebūs ne zivju, ne putnu.»

Jānis Macāns: «Ja ūdens līmeni ezerā pazeminās, kas notiks ar «Nagļu» zivju dīķiem? Tagad tur ir zivis, ir barības bāze, tā ir unikāla vieta Latvijā! Es pats Lubānā esmu saskaitījis kādus 20 jūrasērgļus. Ja ezerā zivju vairs nebūs, visi putni pārcelsies uz «Nagļu» zivju dīķiem jo tur ber graudus – tur putniem būs ko ēst, jo tur ir arī zivis! Otra lieta ir par mežiem. Tagad ir aizliegums, cilvēki mežā pat malkas pagalei nedrīkst koku cirst! Iedomājieties – jums pieder mežs, bet malka jāpērk no tirgoņa vai no valsts par lielu naudu! Kompensācijas ir ierakstītas likumā, bet dzīvē mēs neko tādu neesam redzējuši! Un vēl – mēs esam aizvainoti par apgalvojumiem, ka nodarbojamies ar maluzvejniecību! Tā nav taisnība! Mēs sargājam savu Lubānu un esam noķēruši ne vienu vien maluzvejnieku kompāniju – visas tās bija no Rīgas.»

Meklējiet opozicionāru patiesās intereses

Uzklausījuši sašutušos zvejniekus un Gaigalavas pagasta vadītāju, devāmies uz ezera pretējo pusi – viesos pie bioloģijas zinātņu doktora, ornitologa, mazo ērgļu pētnieka un Teiču rezervāta Pētījumu daļas vadītāja Uģa Bergmaņa.

Kāds ir ūdens līmeņa pazemināšanas plāna nolūks Lubānā? Vai cilvēki, putni un zivis nevar sadzīvot ar tādu Lubānu, kāds tas ir šodien?

Tad, kad Lubāna mitrāju meliorēja, sabiedrība bija pret to. Kāpēc jāmeliorē, kāpēc upes ir jāpagriež uz citu pusi? Mēs tagad piedāvājam variantu, kā uzlabot hidroekoloģisko situāciju. Kad nodeva ekspluatācijā Aiviekstes slūžas, bija viens un ļoti konkrēts uzstādījums, un tam nebija nekā kopīga ar plūdu novēršanu. Kompartija lika uzprojektēt slūžas, kurām netiek cauri neviena dzīva radība. Vajadzēja izveidot vienotu zivsaimniecību «Nagļi». Tika izveidoti mākslīgi zivju dīķi, kas bija jāsavieno ar Lubāna ezeru, lai izveidotu vienotu zivsaimniecības sistēmu. Jo nav taču jēgas audzēt karpas un skatīties, kā tās aiziet pa Aivieksti projām. Līdz ar slūžu uzcelšanu, tika pārtraukts dabiskais zivju migrācijas ceļš. Aiviekste iztek no Lubāna, un tajā ietek vairākas upītes. Šā iemesla dēļ dramatiski ir samazinājušies zivju resursi visās upēs, kas saistītas ar Lubānu. Otra lieta ir tā, ka vidēji par divām nedēļām ir samazinājies plūdu ilgums klānos jeb applūstošajās pļavās. Šie plūdi ir ļoti nozīmīgi sekmīgam zivju nārstam. Aiviekstes slūžas joprojām pastāv un tiek darbinātas, kā to grib zvejnieki. Mēs nepiedāvājam abstraktu ūdens līmeņa samazinājumu visa gada garumā, mēs piedāvājam neregulētu Aiviekstes izteku. Daba nemīl straujas svārstības, lai kādas tās būtu. Pašlaik ezerā ir augsts līmenis, bet upē ir sauss. Mēs piedāvājam atjaunot Aiviekstes izteku, bet, ņemot vērā to, ka Aiviekste ir spridzināta, bagarēta, mazūdens periodā tiešām varētu notikt tā, ka ezers vienkārši izžūst. Tādēļ mēs piedāvājam atjaunotajā Aiviekstes iztekā iebūvēt slieksni, kurš nepieļautu ezera izžūšanu, noturētu to zināmā līmenī. Martā, aprīlī, maijā ūdens līmenis ezerā un Aiviekstē būtu augstāks par slieksni, un tas ir nārsta laiks. Zivis varēs brīvi kustēties un pārvietoties. Turklāt ūdens līmenis zemāks par pusmetru nekā tagad varētu būt tikai jūnijā, jūlijā, augustā. Par zilaļģi – jā, tas biologiem ir jānoskaidro, bet nedomāju, ka līmeņa pazemināšanās automātiski izraisīs zilaļģes savairošanos. Aizpagājušajā gadā ūdens līmenis bija pat zemāks nekā mūsu apspriestais iespējami zemākais, un nebija nekādas zilaļģes. Problēma slēpjas kur citur – vietējie iedzīvotāji vairs nevarēs zvejot ar saviem piesauktajiem vectēvu se-najiem rīkiem – lētajiem ķīniešu tīkliem. Paskatieties projekta «Lubāna mitrāja kompleksa vides apsaimniekošana» atskaiti – no 2004. līdz 2007. gadam ieskaitot Lubānā ir izņemti 904 tīkli 56 975 m kopgarumā, bet tas nozīmē, ka daudzi joprojām darbojas pēc principa: licenci samaksāju par 3 metriem, bet piekaru klāt vēl 30. Ir vēl kāda lieta, ko gribam piedāvāt, – mēs gribam atjaunot ezera caurplūdi. Meliorācijas rezultātā upes un upītes ir novirzītas ezeram apkārt, bet mēs gribam vismaz daļu upīšu atgriezt ezerā, jo ūdens apmaiņa ir pilnīgi izjaukta. Protams, to nevar darīt, brutāli pārraujot dambi, jo pavasara plūdi ir un būs, ar tiem jārēķinās. Nu nebūs Lubāna ezers bada stepe vai smirdošs purvs! Paraugieties uz lietām globālāk! Nevajag ticēt visiem padomju mītiem – ka Aiviekstes slūžas nav nojaucamas, ka tās sargā Lubānas pilsētu no plūdiem un tamlīdzīgi. Ja runājam par naudu... Līdz tās meklēšanai mēs vēl neesam tikuši, pašlaik notiek strīds tikai par koncepciju. Un nav taisnība, ka ar cilvēkiem netiek runāts. Mēs, Lubāna mitrāja konsultatīvā padome, kas ir izveidota ar MK noteikumiem un kurā ir gan zinātnieki, gan vides aizsardzības speciālisti, gan pārstāvji no pašvaldībām, visus saaicinājām kopā un prezentējām savu koncepciju, pašvaldībām koncepcija tika izsūtīta. Tādēļ nevar teikt, ka mēs nerunājam, vienkārši ir cilvēki, kas šo koncepciju neatbalsta, jo viņiem droši vien ir savas intereses.

Liegums rēķinās ar cilvēku vajadzībām

Visbeidzot «Vides Vēstis» devās pie vides ministra Raimonda Vējoņa, lai vaicātu to pašu, ko zvejniekiem un zinātņu doktoram.

Kas notiek Lubānā? Vai zvejnieku bažām ir pamats?

Ir divas pilnīgi nošķiramas lietas, kuras vietējie iedzīvotāji reizēm saliek vienā katlā, un tad rodas lielas domstarpības. Pirmā ir saistīta ar Lubāna aizsargājamā dabas kompleksa izveidošanu. 2004. gadā, kad Latvija iesniedza Eiropas Komisijai savu «Natura 2000» sarakstu, viņiem bija atsevišķi iebildumi: mums līdz šā gada beigām bija jāizveido pelēkās kāpas liegums Pāvilostā – tas ir izdarīts; Lubāna lielais komplekss, kurā jāiekļauj gan Lubāna ezers, gan mitrāji, atsevišķas mazās, aizsargājamās teritorijas apvienojot vienā lielā īpaši aizsargājamā dabas teritorijā, un pie šā darba ministrija ir strādājusi, eksperti ir sagatavojuši pamatojumus, un pašlaik notiek diskusijas pirms MK sēdes. Šā lieguma veidošanas laikā ir bijuši dažādi pārpratumi, lai gan Vides ministrija, veidojot liegumu, nevienā vietā nav bijusi tik daudz reižu un nekur tik ļoti nav skaidrojusi, kāpēc liegumu vajag veidot un kādi būs nosacījumi. Manuprāt, visas bažas ir likvidētas un mēģināts rast kompromisus. Protams, paliek bažas par pašu Lubāna ezeru, bet šajā lieguma projektā ezers paliek kā publiski pieejama teritorija, te varēs medīt un zvejot, varēs makšķerēt – speciālu aizliegumu nav. Tiesa, vienā ezera daļā, kas ir aptuveni 5% no visa ezera, ir stingrāk aizsargājama vieta, kur putniem paslēpties medību sezonas laikā. Sāpe par savu vietu pie Lubāna un savu nākotni ir pārspīlēta. Arī nevienam zvej-niekam nav pamata domāt, ka nedrīkstēs zvejot – izsniegto limitu robežās zvejošanu varēs turpināt. Macāna kungu es pazīstu, ļoti cienu šo vīru un gribu teikt, ka viņam nav iemesla tā uztraukties. Es neredzu īpašus apgrūtinājumus tajā teritorijā. Atsevišķās vietās gan ir ierobežojumi, bet tie attiecas uz valsts mežiem. Katrā ziņā – mēs esam meklējuši visus iespējamos kompromisus, lai mazāk apgrūtinātu cilvēkus un lai pašvaldībai pat būs iespēja rīkot ūdens sportu speciāli tam atrastā vietā. Otrs jautājums, par ko cilvēki uztraucas, ir tehniski ekonomiskais izvērtējums, ko veikuši Latvijas zinātnieki, – par to, kā varbūt nākotnē būtu nepieciešams regulēt Lubāna ezeru, lai sabalansētu gan zvejnieku, gan mednieku, gan dabas aizsardzības intereses. Ir veikts pētījums, ir modelēti ezera iespējamie ūdens līmeņi, un secināts, ka būtu jānojauc slūžas un jāliek slieksnis noteiktam ūdens līmenim, kas regulēsies pats, dabiskā ceļā. Tiktu atjaunotas vecās upju ietekas, lai nodrošinātu ūdens caurteci ezerā. Bet tas ir tikai tehniski ekonomiskais izvērtējums, lai domātu par to, vai vispār kādreiz kaut ko tādu darīt. Tā kā Lubāna ezerā ir īstenots Madonas rajona padomes projekts par Lubāna mitraini, ko finansējusi Eiropa, tad nekādas izmaiņas ezera teritorijā pašlaik nevar notikt, jo ir nogaidīšanas gadi – līdz 2012. gadam vispār neko tādu nevar darīt. Ja gribētu šo projektu īstenot, vispirms ir jāveic vesela virkne izpētes darbu, to skaitā novērtējums uz vidi. Lai kaut ko tādu darītu, ir vajadzīgs finansējums, kas būtu rēķināms dau-dzos miljonos latu, bet tādas naudas nav. Valsts budžets šo naudu nedod un nedos. Varētu būt runa par kādiem Eiropas fondiem, bet šajā finansēšanas periodā, ieskaitot 2013. gadu, šādiem mērķiem nauda nav plānota. Tādēļ tas ir tikai iespējams projekts, kuru varbūt kādreiz varēs īstenot. Un, lai to īstenotu, ir jāveic virkne procedūru, tajā skaitā ir arī jāpanāk vienošanās ar pašvaldībām, kas atrodas ezera krastā. Projekta īstenošana nav tik vienkāršs jautājums, tādēļ es neredzu pamatu bažām. Tas ir tikai iespējamas rīcības modelis, kura īstenošana var notikt ļoti tālā perspektīvā, ja vispār jebkad notiks. Saprotu, ka ir izveidojusies ne visai labvēlīga gaisotne starp ekspertiem un vietējiem iedzīvotājiem, un diemžēl Vides ministrija nespēj viņus nomierināt. Arī mēs esam ierauti tajā negatīvajā aurā, kas izveidojusies ap Lubāna ezeru, bet es ceru, ka veselais saprāts uzvarēs. Žēl, bet laikam ir daži cilvēki, kas, aizstāvot viņiem vien zināmas intereses, jauc prātus zvejniekiem un citiem vietējiem iedzīvotājiem. •