Citi medību lauki

Jau četrarpus gadu Kopš 2004.gada Babītes pagastā, Rīgas–Liepājas šosejas otrajā kilometrā, darbojas Uģa Rūķīša dzīvnieku kapsēta «Citi medību lauki» – Latvijā pirmā dzīvnieku kapsēta. Baltijā joprojām ir tikai divas dzīvnieku kapsētas – otrā atrodas Lietuvā. 2015.gadā Uģis Rūķītis aizgāja aizsaulē, bet tuvinieki solās viņa darbu turpināt.

rukitis
Uģis Rūķītis 2015.gadā tika apglabāts blakus savam sunim

Tiesa gan, Uģis Rūķītis saka, ka neoficiālu dzīvnieku kapsētu jeb apbedījuma vietu ir atliku likām. Pierīgas meži esot pilni ar mājdzīvnieku kapu kopiņām. Taču vēl briesmīgāk esot, ja izmet savu mirušo draugu atkritumos, – dzīvnieki taču ir mūsu vislabākie draugi, kuri nekad nenodod un kuri saprot arī savu saimnieku klusēšanu. Turklāt mirušo dzīvnieku izmešana atkritumu konteineros vienmēr rada infekciju izplatīšanās draudus un, protams, pilsētās vairo dažādus grauzējus, kuri arī paši ir infekciju pārnēsātāji.

Piemineklis draugam

Arheologi uzskata, ka visvecākais dzīvnieka apbedījums ir veikts aptuveni 6500 gadu p. m. ē. tagadējās Ilinoisas teritorijā. Pasaulē divas visvecākās un prestižākās dzīvnieku kapsētas, kuras joprojām darbojas, atrodas Ņujorkā un Parīzē. Hartsdeilas kapsēta Ņujorkā dibināta 1869. gadā, bet Parīzes kapsēta – 1899. gadā. Parīzes kapsētā atrodas arī viens no desmit pasaulē slavenākajiem pieminekļiem suņiem – sanbernāram Barijam. Suns Alpu kalnos meklēja un glāba nelaimē nokļuvušus cilvēkus, un gāja bojā, atradis četrdesmit pirmo cilvēku, kurš pārgurumā un bailēs noturēja suni par lāci un to nošāva. Jāpiebilst, ka ikviens no pieminekļiem dzīvniekiem visā pasaulē glabā savu skumjo un aizkustinošo stāstu. Piemēram, Skotijā, Edinburgā, ir piemineklis terjeram Bobijam, kurš 14 gadus katru dienu gāja uz sava saimnieka, gana Toka, kapu; Japānā, Sibui ciemā, ir piemineklis sunītim Hačiko, kurš deviņus gadus katru dienu gāja uz staciju sagaidīt savu mirušo saimnieku; piemineklis ir uzcelts arī sunim Fido, kurš Sanlorenco, Itālijā, 14 gadus regulāri devās uz autobusa pieturu sagaidīt savu kara laikā bojā gājušo saimnieku. Pateicīgie cilvēki ir uzcēluši pieminekļus suņiem ne tikai viņu uzticības un mīlestības, bet arī paveikto darbu dēļ. Ņujorkas Centrālparkā atrodas piemineklis iejūga suņu vadonim Bolto: 1925. gadā, kādā puteņainā ziemas naktī, ar suņu iejūgu uz Nomas pilsētu Aļaskā tika nogādāts pretdifterijas serums, tādējādi novēršot difterijas epidēmiju. Savukārt Berlīnes zooloģiskajā dārzā ir novietots piemineklis sunim – neredzīgo pavadonim.

Dzīve un leģendas

Par to, kā radās ideja veidot dzīvnieku kapsētu, vēsta nu jau par leģendu kļuvušais Uģa Rūķīša stāsts. Reiz, atpūšoties kopā ar dziedātāju Imantu Vanzoviču, abi sprieduši, ar ko varētu nodarboties, un radusies ideja, ka Imants varētu gatavot zārciņus mirušiem dzīvniekiem, bet Uģis – nodarboties ar dzīvnieku apbedīšanu. Uģis Rūķītis smej, ka Imants tā arī nevienu zārciņu nav izgatavojis, bet pēc septiņu gadu pūlēm un klapatām kapsētu viņam pašam tomēr ir izdevies atvērt. «Manuprāt, cilvēki, kuri patiesi mīl dzīvniekus, arī ikdienas dzīvē attiecībās ar citiem cilvēkiem ir saprotošāki, iecietīgāki un labestīgāki. Personīgi man jebkurš esošais vai bijušais dzīvnieks ir bijis un ir manas ģimenes loceklis, un es cienu cilvēkus, kuriem ir tāda pati attieksme pret saviem mīluļiem, lai kas arī tie būtu. Dzīvnieku kapsētu «Citi medību lauki» esmu veltījis savam visuzticīgākajam draugam – ņūfaundlendam Karbo Cerbo Kongo van der Klemanso, kurš bija kopā ar mani dzīves smagākajos un drausmīgākajos brīžos. Esmu pateicīgs Dievam, kurš atsūtīja šo savu sūtni, lai tas palīdzētu man izdzīvot,» saka Uģis Rūķītis. Arī tagad viņam ir draugs – ņūfaundlends Kūpers (Cooper). Ņufi, kā tos mīlīgi dēvē, ir labsirdīgi suņi, bet to raksturi ir atšķirīgi, tāpat kā cilvēkiem. Uģis stāsta, ka Kūpera iemīļotā izklaide, atšķirībā no iepriekšējā ņufa, ir rakt bedres, tādēļ nekad nevarot būt drošs, vai dārzā kādudien kaut kas netiks «pārstādīts». Savu pirmo ņūfaundlendu Uģis savulaik paņēmis tieši tādēļ, ka tie neguļ gultā un nerok bedres, bet Kūpers ir kļuvis par īstu «melno dārznieku», un tur nu nekas nav līdzams.

Pašlaik Uģa Rūķīša izveidotajā dzīvnieku kapsētā ir jau 1500 apbedījumu; te ir apglabāta gan zelta zivtiņa, gan suņi, kaķi un truši. Cilvēku sāpes un izmisums nereti esot tik liels, ka caur asarām tiekot kliegts pilnā balsī. Apstaigājot kapsētu, Uģim vai pie katras otrās kapu kopiņas ir savs stāsts par tur apglabāto dzīvnieciņu, – Uģis tos dēvē par saviem «kapeņu stāstiņiem». «Esmu emocionāls cilvēks, tādēļ esmu iemācījies raudzīties uz visu no tādas kā distances, ar sarkastisku humoru, pretējā gadījumā ar mani būtu cauri, es neizturētu,» viņš saka.

Izrādās, ka arī četri cilvēki ir izteikuši vēlmi tikt apglabātiem blakus saviem mīluļiem. Protams, dzīvnieku kapsētā nedrīkst apglabāt cilvēkus zārkos, bet, ja cilvēks ir atstājis tieši šādu savu pēdējo vēlēšanos, viņu pēc nāves kremē, un tad pelnu urnu «Citos medību laukos» apglabāt drīkst. Kāds vecs vīrs bieži nākot pie sava kaķa kapa, un viņa vēlēšanās esot pēc nāves gulēt blakus savam uzticamajam draugam. Vaicāts, kādēļ tā, vecais vīrs sacījis, ka esot viens pats šajā pasaulē un kaķis ilgus gadus bijis viņa vienīgais tuvinieks.

Dzīvnieku kapsētā guldīti daudzu Latvijas slavenību mājdzīvnieki, dažam mājas mīlulim ir uzlikts dārgs piemineklis. Reiz, jautāts, kādēļ tik ļoti pārdzīvo mājdzīvnieciņa nāvi un kādēļ tik bieži nāk uz kapiem, ja dzīvē netrūkst nekā, kāds ļoti turīgs cilvēks sacījis, ka viņa dzīvnieciņš, atšķirībā no cilvēkiem, nekad nav viņu nodevis un vienmēr ir patiesi mīlējis.

Tiesa gan esot lietas, ko Uģis Rūķītis nespēj un negrib pieņemt, tādēļ gadījumos, kad saimnieki lūdz atbraukt pakaļ mirušajam dzīvnieciņam, tas tiek darīts tikai pēc tam, kad dzīvnieciņš patiešām jau ir miris. Uģis pastāsta par kādu gadījumu, kad no veterinārās klīnikas zvanījis veterinārārsts un lūdzis atbraukt pakaļ aizmidzinātam sunim. Uģis aizbraucis un, gaidot, kad viņam iedos mirušo dzīvnieku, sadraudzējies ar kādu dzīvespriecīgu un jauku vācu aitu sugas jaunuli, kurš manāmi atšķīries no rindā gaidošajiem, slimajiem dzīvniekiem. Kad vetārsts iznācis no sava kabineta, Uģis vaicājis, kas tad kait šim priecīgajam jaunulim, kurš nemaz neatgādina slimnieku. Ārsts atbildējis, ka šis jau ir tas suns, kuru saimnieki lūguši aizmidzināt, jo viņiem tas vairs neesot vajadzīgs. «Tas bija briesmīgi! Es nevaru pastāstīt, kā tobrīd jutos. Un pēc tam nolēmu, ka turpmāk brauksim pakaļ tikai jau mirušiem dzīvniekiem. Negribu un nespēju samierināties ar cilvēku cietsirdību, jo zinu, ka šādos gadījumos nekas nav līdzams. Tādi cilvēki savus lēmumus nemaina, jo patiesībā nemaz nesaprot, ko viņi dara,» teic Rūķītis.

Kapsēta katram mājdzīvniekam

Kapsēta tapa visai piedrazotā Pierīgas meža nogabalā, un, pirms plānot dzīvnieku atdusas vietas, tika ieguldīts pamatīgs darbs, lai vispirms sakoptu mežu. Aplūkojot dzīvnieku kapsētu, pirmajā brīdī var likties, ka te guldīti tikai turīgo cilvēku mājas mīluļi, bet, ieskatoties rūpīgāk, top skaidrs, ka to var izdarīt katrs, kurš vēlas. Piemineklis nav obligāta prasība, katrs sava mīluļa kapavietu var iekārtot pēc savām iespējām un gaumes. Starp pieminekļiem ir ne mazums kapavietu, uz kurām iestādītas vien puķes vai no akmentiņiem salikti raksti. Noteikumi nav finansiāli skarbi, par vietas iznomāšanu un dzīvnieka apbedīšanu var samaksāt trīs mēnešu laikā, tāpat arī savu mīluli var apbedīt kopējā dzīvnieku atdusas vietā. Tiesa gan, tad pie apbedījuma vietas saimnieks klāt netiks, kopējā atdusas vieta ir slēgta apmeklētājiem, bet kapos ir izveidota piemiņas vieta, kur var nolikt ziedus, – tā ir milzīga skulptūra vaļējas kakla siksnas veidolā, kā simbols brīvībai, ko pēc nāves ieguvusi dzīvnieka dvēsele. Uģis Rūķītis arī teic, ka starpnieku «Citiem medību laukiem» nav, tādēļ katrs pats var zvanīt uz diennakts palīdzības telefonu 26132132. Lai ikviens varētu spriest par dzīvnieku kapsētas pakalpojumiem un cenām, piedāvājam arī jums ieskatu tajās.

Par «Citiem medību laukiem» Uģis Rūķītis teic, ka tā, protams, nav labdarība, tas ir viņa bizness, tomēr par miljonāru viņš neplāno kļūt. Cenas viņa dzīvnieku kapsētā nav salīdzināmas ar tām, kas ir ārpus Latvijas robežām. Piemēram, vecākajā Eiropas dzīvnieku kapsētā Parīzē, kas vēl darbojas, īres maksa par katru kvadrātmetru ir 460 eiro gadā. Var, protams, īrēt puskvadrātmetru, var arī desmit – ja vien ir tāda vēlme un maciņš to atļauj. Tā ir pašvaldības dzīvnieku kapsēta, un tās obligātā prasība, atšķirībā no «Citiem medību laukiem», ir apglabāt dzīvniekus zārkā. Turklāt gada laikā obligāti ir jāuzliek piemineklis vai tam līdzīga celtne. Ja gadu nav maksāts par kapa vietas apsaimniekošanu, dzīvnieku izrok, kremē un bijušajam dzīvnieka īpašniekam aizsūta rēķinu. Maza dzīvnieka, piemēram, Jorkšīras terjera, kremēšana maksā 180 eiro.

Jāpiebilst, ka «Citi medību lauki» šogad ir uzņemti Starptautiskajā dzīvnieku kapsētu asociācijā ASV un pirms tam kļuva par Privāto dzīvnieku kapsētu asociācijas biedru Lielbritānijā. Patiesībā tā ir atzinība un apliecinājums tam, ka kapsēta ir izveidota un darbojas profesionāli.

Atvadoties no Uģa Rūķīša, gribu vēl uzzināt, vai darbs dzīvnieku kapsētā ir mainījis viņa domas par cilvēkiem un ļāvis atklāt ko jaunu, un viņš pamāj ar galvu, pasmejas un saka: «Noteikti! Bernards Šovs ir sacījis: jo vairāk viņš iepazīstot cilvēkus, jo vairāk mīlot suņus. Ar mani ir tāpat. Taču šīs manas domas gan nav saistītas ar darbu dzīvnieku kapsētā. Kad šeit glabāju savu mīluli ņūfaundlendu, domāju, ka laikam esmu īpatnis, kas tā pārdzīvo suņa nāvi. Toreiz nedēļas divas dzīvoju pa mežu, kur viņš tika apglabāts. Bet tagad, pēc tā, ko esmu redzējis šajos četrarpus gados, man jāsaka, ka laikam esmu vismierīgākais. Pārdzīvojumi, ko redzu šeit, nelīdzinās cilvēka bērēs redzētajam. Tas nav ne aprakstāms, ne izstāstāms. Jo dzīvnieks pret savu saimnieku vienmēr ir godīgs, un cilvēka sāpes ir dziļas un īstas, zaudējot uzticamāko draugu.»

Sallija Benfelde

Publicēts 2008.gada decembrī.

Atbildēt