Cilvēku un putnu attiecības indoaustrālijas arhipelāga salās. 2. daļa

Strādājot Indonēzijā, pētniekam jāapzinās, ka šī ir valsts, kur mīt dažādu tautību un reliģiju ļaudis. Musulmaņu, kristiešu vai animistu ciematos valda atšķirīgas tradīcijas un ieradumi, un vislabāk situācijā palīdz orientēties dzīvnieki: kristiešu vai hinduistu apdzīvotajos ciematos būs suņi, kaķi, cūkas un citi mājdzīvnieki, pie animistisko rituālu piekopējiem būs ļoti daudz cūku, jo tām ir īpaša nozīme, savukārt islāma piekritēju apdzīvotajās vietās nebūs cūku un suņu, bet būs kazas, varbūt kāds kaķis. Mežos, kas ap musulmaņu ciematiem Jaungvinejā vai Zālamana salās nereti sākas aiz pēdējās mājas, būs vairāk dzīvo radību, tostarp putnu, nekā ap citu reliģisko grupu apdzīvotajām vietām. Iemesls ir vienkāršs – musulmaņi neēd meža dzīvniekus. Taču vienalga, kādas reliģijas vai tautības cilvēki dzīvotu ciemā, visur skraidīs džungļu vistas. Mani visvairāk traucēja gaiļi, kas nakšņo kokospalmās, – tie jau ap plkst. 4 sāka sacensties dziedāšanā, un entomologam, kurš no nakts kukaiņu ķeršanas atgriežas rītausmā, šie koncerti šķita lieki.

Mīts par dabas bērniem

No bērnībā lasītajām grāmatām par indiāņiem un aborigēniem nostiprinājies uzskats, ka šiem cilvēkiem ir īpaša dabas izpratne, taču esmu novērojis, ka sīkām radībām zem kājām uzmanību nepievērš ne Dienvidamerikas indiāņi, ne Austrālijas aborigēni, taču Indoaustrālijas reģions, kur daudzas ciltis Borneo, Jaungvinejas, Zālamana un Moluku salās vēl pirms dažiem gadu desmitiem dzīvoja akmens laikmetā, ir īpašs gadījums. Šiem cilvēkiem nav pat pirmatnējo ārstu jeb šamaņu, un tas nozīmē, ka viņiem nav nekādas izpratnes ne par ārstēšanos, ne elementāru higiēnu, ne dziedniecības augiem. Šajās ciltīs attiecības ar dabu ir aizspriedumu, tabu un baiļu pilnas. Viņi dabu sadala trīs sfērās: ēdamais jeb viss, ko var lietot uzturā, bīstamais – viss, kas ir līdzīgs čūskām, skorpioniem, zirnekļiem, un mistiskais – viss, ko nevar ēst. No bezpalīdzīgas lielas ķirzakas, zilmēles scinka Tiliqua gigas, kas, aizsargājoties plati atver muti un skaļi šņāc, vietējie mūk. Agresīvas un sāpīgi dzelošas namdarbites (Xylocopa sp.) viņi droši ķer ar rokām un pēcāk bļauj no sāpēm. Nevienā no vietējām – aptuveni tūkstoš – valodām nav nosaukumu vai apzīmējumu pat niecīgai daļai vietējo putnu sugu.

Šausmīgā putnu mīlestība

Nebūs melots, ja teikšu, ka Javas un Bali salu iedzīvotāji vienkārši dievina putnu dziesmas. Gandrīz katrā mājā ir viens vai vairāki būri ar spārnotiem «mūziķiem», un šo ieradumu viņi saglabā arī tad, kad pārceļas dzīvot uz citām Indonēzijas salām. Bet putniem un to dabiskajām populācijām tas nodara vienīgi postu, jo diemžēl kulturālo īpatnību,

ierobežoto zināšanu un zemā izglītības līmeņa dēļ neviens necenšas sagādāt putniem daudzmaz ciešamus apstākļus un neviens sevi neapgrūtina ar putnu pavairošanu. Kādēļ sevi lieki apgrūtināt, ja tirgū ir milzīga lētu putnu izvēle, kas ķerti dabā? Šķiet, līdz šim neviens nav mēģinājis saskaitīt, cik savvaļas putnu ik gadu tiek noķerti Indonēzijas mežos, lai apmierinātu aptuveni140 miljonu lielās javiešu tautas tieksmi pēc skaistām dziesmām. Par milzīgajiem apjomiem var spriest pēc aptaujas, kas veikta Javas sešās lielākajās pilsētās: 36% aptaujāto mājsaimniecību pašlaik tur putnus, bet 57% ir turējušas pēdējo 10 gadu laikā, tātad kopā 93%! Pēc visai rupjiem maniem aprēķiniem, tas varētu būt aptuveni 25–35 miljoni putnu katru gadu!

Ar putnu un citu dzīvnieku ķeršanu nodarbojas pieredzējuši ķērāji, taču nenoliedzami – tikai retais indonēzietis paies garām dzīvniekam, tostarp putnam, ja to būs iespējams bez īpašām grūtībām noķert. Kāpēc? Vienkārši tāpēc, ka «to, iespējams, varēs pārdot» – šī ir dzelžaina daudzu vietējo cilvēku loģika. Putnus Indonēzijā pārsvarā ķer ar putnu līmi un tikai retos gadījumos izmanto tīklus vai kādu citu metodi. Putnu līme ir ļoti lēta un maz bojā putna spalvojumu, turklāt vienā dienā var ierīkot un pārbaudīt desmitiem šādu lamatu.

Būris uz būra

Indonēzijā ir vairāk nekā 50 lielu dzīvnieku tirgu. Plašākie atrodas Javas salā – galvaspilsētā Džakartā un otrā lielākajā pilsētā Surabajā, kā arī Sumatras salā Medanā. Šoreiz pastāstīšu par Džakartu, kur ir trīs lieli dzīvnieku tirgi. Vienā tirgo tikai čūskas pārtikai un ādām, bet Pasar Pramuka un Pasar Barito (pasar – bazārs, tirgus) ir lielākie dienvidaustrumu Āzijas un visa Klusā okeāna reģiona siltasiņu dzīvnieku tirgi. Iedomājieties trīsstāvu ēku Rīgas Centrāltirgus paviljona lielumā, un visur tikai būri – trīs, pat piecās kārtās viens virs otra. Arī kvartāls ap tirgu ir vienos būros, un katrā smok pat līdz 30 putnu vai zīdītāju! Tie, kas atrodas zemāk, mirkst mēslos, daudzi jau ir beigti. Skats visai briesmīgs. Tas tāpēc, ka indonēzieši līdz pēdējam cer nopelnīt, bet vietas ir maz, arī saprāta trūkums liedz iedomāties, ka starp būru kārtām varētu ielikt grīdas.

Staigājot pa tirgu, ātri sāku atšķirt īstus putnu mīļotājus un audzētājus no gadījuma tirgoņiem. Pirmajiem būri ir samērā tīri, putni pabaroti un padzirdīti, nesēž biežņā. Otrajiem piedāvājums var būt pilnīgi neprognozējams, piemēram, dzeņi vai cielavas (nu kurš gan tos pirks?), būru un pašu putnu stāvoklis dramatisks. Šie ļaudis putnus, visticamāk, noķēruši nejauši vai to nansiālā situācija un izglītības līmenis ir tik zemi, ka neļauj adekvāti novērtēt situāciju.

Tā kā dienas vidū Džakartā valda īsta elle – pāri par 45 grādu karstums, augsts gaisa mitrums un neciešams smogs –, simtiem putnu šajos tirgos neizdzīvo pat vienu dienu.

Indoaustrālijas fauna ir neticami bagāta, daudzas no sugām pētnieki pat nesapņo ieraudzīt kaut reizi mūžā, bet atliek vien pastaigāt pa kādu no vietējiem dzīvnieku tirgiem, un vienā dienā var atrast ne mazāk kā 250 putnu un zvēru sugu! Te būs vismaz 20 raibo lori papagaiļu Loriinae sugu, tādi retumi kā melnais lori Chalcopsitta atra vai Chalcopsitta scintillata, Tanimbara salu un Babar salas endēmā suga Eos reticulata, Jaungvinejas Čenderavasih līča salu endēms Eos cyanogenia. Putnu kolekcionāriem galva reibst jau no šiem nosaukumiem vien! Ļoti populāras ir mainas Gracula religiosa – putni, kas viegli iemācās vārdus un skaisti čurkstina. Pat stingri aizsargājamie un retie Bali strazdi Leucopsar rothschildi regulāri redzēti tirgos, jo šo putnu cena sasniedz 900–1100 ASV dolāru.

Javas zaļā žagata (Cissa thalassina) vai mirdzoši zilais Javas kočo (Cochoa azurea) konkurē ar papagaiļiem krāšņā apspalvojuma dēļ, savukārt Platylophus galericulatus jeb cekulaino sīli pērk skaistā cekula dēļ. Drongo (ģints Dicrurus) tēviņi izceļas ar īpaši garām astes spalvām. Var nopirkt arī pupuķus (Upupa epops), dažādus mušķērājus un cielavas, mazos un ļoti krāšņos nektārputnus (ģintis Aethopyga un Nectarinia), ka arī dažādu sugu pūces – īpaši iecienītas ir plīvurpūces Tyto sp. Bez greznajiem putniem šeit atradīsiet arī mājputnus – zosis, pīles un šķirnes baložus, Prevosta krāšņvāveres (Callosciurus prevostii), šķirnes mājas kaķus un tādus primātus kā slaidais lori (Nycticebus javanicus).

Jāatzīst, ka nevienā tirgu neredzēju tādus dabas aizsardzības simbolus kā melno kakadu Probosciger aterrimus, ērgļu papagaili Psittrichas fulgidus vai kādu sugu no paradīzes putnu dzimtas Paradisaeidae. Bet tas nenozīmē, ka tos nevar dabūt – neviens vienkārši nevēlas liekas problēmas, jo apdraudēto dzīvnieku tirdzniecība Indonēzijā tomēr tiek nedaudz kontrolēta. Uz jautājumu, vai šīs sugas ir pieejamas, seko pretjautājums: «Kad jums vajag?» Tas liecina par dzīvnieku tirdzniecības biznesa nopietnību.

Ja vietējās putnu faunas pārstāvji ir ļoti lēti, tad tādi Indonēzijas eksoti kā Austrālijas rozella (Platycercus eximius), šķirnes kanārijputniņi (Serinus canaria domestica), dažādas Austrālijas izcelsmes amadīnas un pundurpapagaiļi (Melopsittacus undulatus) maksā krietni dārgāk par vietējām, dažkārt ļoti retām un endēmiskām, sugām. Paradokss!

Staigājot gar tūkstošiem būru, pamanīju interesantu bārdaino jeb Megalaima ģints sugu, kas vēlāk izrādījās Borneo salas endēms. Redzot interesi par putnu, pārdevējs steidza reklamēt preci, skandējot: «Papua, Papua!», it kā suga būtu ķerta Jaungvinejā. Es, protams, zināju, ka tur šīs dzimtas pārstāvji vispār nav sastopami. Un šis nebija vienīgais gadījums, kad putnu no Sumatras vai Borneo gribēja uzdot par Jaungvinejas endēmu, nosaucot cenu, kas desmitkārt pārsniedz dzīvnieka tirgus vērtību.

Tumsonīgie dziedinātāji

Varētu saprast, kāpēc dzīvnieku tirgos ir tik liels krāšņu vai skaisti dziedošu putnu piedāvājums, bet kādiem nolūkiem tiek pārdots simtiem citu sugu, piemēram, mazās lidvāveres, tupajas, dažādi mangusti, pērtiķi, no putniem – dzeņi vai pitas (dzimta Pittidae)? Par skaistiem tos grūti nosaukt, pārtikā islāmticīgie Javas un Sumatras lielpilsētu iedzīvotāji tādus nelieto, daudzi ir aktīvi nakts dzīvnieki, tāpēc ir neciešami rosīgi tad, kad cilvēks guļ. Izrādās, vietējie cilvēki, kas dzīvo milzīgās pilsētās un bauda civilizācijas labumus, joprojām neapmeklē ārstus, bet lieto gadsimtiem «pārbaudītus» līdzekļus dažādu kaišu ārstēšanai un pro laksei.

Slikta redze? Noderēs līdzeklis pret aklumu – leopardkaķis (Prionailurus bengalensis), jo tas izcili redz tumsā. Sāp kauli? Palīdzēs izvilkums no krabjēdājmakakas (Macaca fascicularis) mazuļa! Zobu sāpes? Tā kā mazajiem Āzijas mangustiem (Herpestes javanicus) ir lieliski zobi, šis būs īstais līdzeklis. Saskaņā ar šādu loģiku Javas dzeņus (Dinopium javanense) viņi droši vien lieto pret galvassāpēm. Varu droši teikt, ka uz dzīvnieku preparātiem balstīta tautas medicīna ir viens no savvaļas faunas pamatapdraudējumiem Indoaustrālijas arhipelāgā!

«Visiem garšo banāni!»

Lielākā daļa indonēziešu – vienalga, vai viņi dzīvo Džakartas debesskrāpī vai graustu rajonā Vamenā – ir pārliecināti, ka jebkuru dzīvnieku var barot ar banāniem! Ar tiem baro visus papagaiļus, paradīzes putnus, degunragputnus, pat zivju dzenīšus un amadīnas… Protams, ar šādu barību var izdzīvot vienīgi nektāra un augļēdāji, bet visai grūti iet kukaiņu vai graudēdājiem.

Reiz viens Eiropas herpetologs uz pāris nedēļām pie laba paziņas, vietējā iedzīvotāja, atstāja pieskatīšanai varānu. Skaidri un gaiši uzrakstīja, ka varānam vienu reizi nedēļā jāiedod žurka, un divas atstāja saldētavā. Atgriežoties mans kolēģis atrada izbadējušos varānu kopā ar čupu pūstošu banānu. Uz jautājumu, kāpēc varānu nebaroja ar žurkām, kā teikts, vietējais lakoniski atbildējis: «Visiem garšo banāni.» Tāpēc nepiemērota barība ir galvenais cēlonis, kāpēc mājās turētie dzīvnieki ātri nobeidzas.

Viltus fermas

Starptautiskā konvencija par tirdzniecību ar apdraudētajām savvaļas dzīvnieku un augu sugām (angl. The Convention on International Trade in Endangered Species of Wild Fauna and Flora jeb CITES) ir spēkā jau 40 gadu, ir izveidoti starptautiskie un nacionālie apdraudēto sugu reģistri, un tirgoties ar retumiem drīkst vien tad, ja var uzrādīt izcelsmi apliecinošus CITES dokumentus. Eksportu uz citām valstīm regulē kvotas. Eiropas Savienība ir apņēmības pilna pārtraukt nelicencēto tirdzniecību ar apdraudētām sugām un rūpīgi kontrolē savvaļas dzīvnieku un to derivātu importu ES valstīs. Papīri ir sacerēti labi, bet reālā situācija izrādās daudz skarbāka. Pieprasījums pēc retām sugām Eiropā un ASV joprojām ir augsts, un pēdējos desmit gados tas strauji aug arī Ķīnā, Indijā, Indonēzijā un Taizemē. Pieprasījums vienmēr izraisa piedāvājumu. Atmaskošu dažas izplatītākās shēmas, kā tiek legalizēti nelegālas izcelsmes retie dzīvnieki.

Ar birokrātiju pret birokrātiju. Zooloģijā viss atrodas nemitīgā kustībā: tiek atklātas jaunas sugas, zinātnieki izgudro citus sugu sinonīmus, sugas tiek pārceltas no vienas ģints uz citu utt. Savukārt o ciālie aizsargājamo sugu saraksti nereti nepaspēj pielāgoties šīm taksonomiskajām izmaiņām, un tas dod iespēju izvest apdraudētos dzīvniekus, apejot kvotas. Piemēram, Austrumāfrikas hameleonu suga Rhampholeon spinosus kādreiz bija pazīstama kā Bradypodion spinosum, un šīs sugas eksportu no Tanzānijas regulē kvotas. Bet, tā kā birokrātisko un juridisko untumu dēļ kvotas nav attiecināmas uz šīs pašas sugas jauno ģints nosaukumu Rhampholeon, šie hameleoni Eiropā tiek ievesti joprojām, kaut to eksportam no Tanzānijas būtu jābūt stingri regulētam.

Brīnumainā vairošanās. Parasti retās sugas ir apdraudētas galvenokārt tāpēc, ka vairojas lēni vai sarežģīti. Piemēram, palmu jeb melnais kakadu (Probosciger aterrimus). Šie majestātiskie, klusie un ļoti mīļie papagaiļi dēj tikai vienu olu reizi divos gados. Skaidrs, ka mūsdienu antropogēnā presinga dēļ šīs sugas dabiskā populācija sarūk, un arī nebrīvē melnie kakadu nevar vairoties ātrāk, kā no dabas tas dots. Turklāt šo putnu cāļu audzēšana aizņem vairāk laika nekā citiem papagaiļiem, tāpēc ES un ASV zoodārzos reģistrēto melno kakadu vairošanas gadījumu nav daudz. Nav brīnums, ka melno kakadu vidējā cena šeit ir 15–18 tūkstoši dolāru! Bet vai tas ir šķērslis, lai pelnītu? Apņēmīgie Jaungvinejas un Zālamana salu ļautiņi reģistrē «putnu fermas», kur it kā veiksmīgi un ar apskaužamu regularitāti šie un daudzi citi retie putni tiek «pavairoti». Tirgot it kā nebrīvē audzētus dzīvniekus ir daudz vienkāršāk nekā savvaļā noķertos.

Mana armija mani sargā. Nesen Indonēzijā notika vairāki lokālie konflikti, kuru apspiešanā tika iesaistīti valsts bruņotie spēki. Kon iktiem atrisinoties, karavīri brauca mājās uz dzimto Javu vai Sumatru un piemiņai par grūto dienestu līdzi aizveda tūkstošiem krāšņu putnu no Moluku salām un Jaungvinejas. Var teikt, ka galvenokārt paradīzes putni un papagaiļi bija tie, kas cieta no Indonēzijas aizstāvjiem. Piemēram, laikposmā no 2001. līdz 2005. gadam no Serama salas izvesti simtiem pasakaini skaisto un apdraudēto Moluku kakadu (Cacatua moluccensis). Kurš no vides aizstāvjiem vai policistiem uzdrošināsies ko liegt bruņotam karavīram?

Nobeigumā vēlos teikt, ka milzīgajā un daudzveidīgajā Indoaustrālijas arhipelāgā ir ļoti daudz dabas un dzīvnieku mīļotāju, kuri apvienojušies dabas aizstāvju organizācijās, kā arī ir ne mazums profesionālu dzīvnieku turētāju klubu un apvienību. Šo izglītoto un zinošo cilvēku galvenais pienākums mūsdienās ir kopā ar arhipelāga valstu valdībām izglītot vietējos iedzīvotājus, stāstīt viņiem par unikālo dabu, kas ir tiem visapkārt, un stiprināt unikālās biodaudzveidības aizsardzību. Esmu pilnīgi pārliecināts – tikai informējot un izglītojot var panākt to, ko nespēj nodrošināt neviens likums un liegums!

Dr. biol. Dmitrijs Teļnovs, Latvijas Entomoloģijas biedrība;
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā
VV 02/2015

 

Atbildēt