Bezzobis skudrlācis

Patiesību sakot, šim dzīvniekam piešķirts pavisam nepareizs nosaukums – tas nav nekāds lācis, bet gan sliņķu un bruņnešu radinieks; tam nav zobu, un tas pieder skudrlāču dzimtai (Myrmecophagidae). Šajā dzimtā ietilpst tikai četras sugas: pundurskudrlācis (Cyclopes didactylus), tamandu (Tamandua mexicana un Tamandua tetradactyla), kā arī lielais skudrlācis (Myrmecophaga tridactyla). Un tieši par šo līdz pat 50 kg smago un 1,3 metru garo dzīvnieku šoreiz stāstīsim.

skudrlacis

Barības sagāde – darbietilpīga un nogurdinoša

Skudrlāči apdzīvo Vidusamerikas un Dienvidamerikas stepes un savannas, pa kurām dažkārt spiesti katru dienu klejot vairākus kilometrus, lai ieturētu maltīti. To ēdienkarte ir diezgan vienveidīga un sastāv vien no termītiem, skudrām un vaboļu kāpuriem, dažkārt rāpuļu olām. Skudrlāčiem ir ļoti laba oža – pat 40 reižu labāka nekā cilvēkam, un tā palīdz šiem dzīvniekiem sagādāt barību. Lai piekļūtu termītu mājoklim, skudrlācis liek lietā garos un stipros nagus – ar tiem viņš cietajā kā betons konusveidīgajā termītu celtnē izkasa caurumu. Iztraucētie termīti glābjoties skrien uz visām pusēm, un liela daļa nokļūst uz skudrlāča līdz pat 60 cm garās, ar lipīgu sekrētu klātās mēles, kas iespaidīgā ātrumā – aptuveni 150 reižu minūtē – šaudās šurpu turpu. Ievelkot atpakaļ mēli, kukaiņi nonāk uz asajiem, ragveidīgajiem aukslēju izaugumiem un kā ar rīvi tiek saberzti skudrlāča bezzobainajā mutē. Pēc aptuvenām aplēsēm, skudrlācim, lai kārtīgi remdinātu izsalkumu, nepieciešams aptuveni 35 000 skudru un termītu dienā.

Biezs kažoks taupa enerģiju

Kaut arī skudrlāču dzimtene ir tropi, kur silts klimats ir visa gada garumā, tie «nēsā» biezu, siltu kažoku. Un tas viņiem kā veģetāriešiem, patiesībā, ir arī nepieciešams, jo uzņemtā barība satur zemu enerģētisko vērtību un organisms uzkrāj tikai niecīgas rezerves, to skaitā taukus. Lai guļot pārāk neatdzistu vai, gluži otrādi, pārāk nesakarstu, skudrlācis saritinās kamolā un piesedzas ar savu kuplo asti. Astei un biezajam kažokam ir izolējoša funkcija, un tie pasargā dzīvnieku no apkārtējās vides temperatūras svārstībām un uztur konstantu ķermeņa temperatūru.

Vientuļnieki

Skudrlāči ir vientuļnieki; tiem nav pastāvīgas dzīvesvietas – alas vai citas paslēptuves. Pārtikas meklējumos un garo pārgājienu starplaikos tie izrok bedri, kurā rod patvērumu, un dažkārt tajā atpūšas līdz pat 15 stundas dienā. Lai maskētos, tie guļot apsedzas ar kuplo vēdekļveida asti.

Iznēsā vienu mazuli

Parasti skudrlāču mammai pēc aptuveni sešu mēnešu nēsāšanas perioda piedzimst viens vienīgs mazulis, kurš sver apmēram 1,5 kg un uz mata līdzinās vecākiem – tam jau piedzimstot ir biezs apmatojums un labi attīstīti nagi. Jaundzimušais uzrāpjas mammai uz muguras un turpmākos deviņus mēnešus pārgājienu laikā atrodas tur pilnīgā drošībā. Briesmas draud no to vienīgajiem ienaidniekiem – jaguāriem un pumām. Jau aptuveni mēneša vecumā mazuļi iemācas lēkšot. Skudrlāčiem ir ļoti interesants pārvietošanās veids – tie vai nu iet, vai arī lēkšo uz pirkstgaliem, tā saudzējot tik svarīgos nagus no notrulināšanās, jo stepju augsne ir ļoti cieta. Skudrlāču mazuļi zīž mammas pienu aptuveni pusgadu un mammas aizgādību bauda līdz pat divu gadu vecumam, kad sasniedz dzimumgatavību. Skudrlāči ir vientuļnieki, pēc pārošanās mātīte un tēviņš šķiras, tētis nepiedalās mazuļa audzināšanā.

Iesmaržina kokus

Kaut arī lielais skudrlācis ir ļoti iemīļots dzīvnieks zooloģiskajos dārzos visā pasaulē, to uzvedība savvaļā līdz šim maz pētīta. Interesantus, ilggadējus pētījumus veikusi Vircburgas universitātes (Vācija) zinātnieku grupa savannā Ziemeļbrazīlijā, kā arī akāciju (Acacia mangium) plantācijās, kas ir iemīļotas šā dzīvnieka uzturēšanās vietas. Zinātnieki uzskata, ka skudrlāči, iespējams, izmanto līdz šim vēl nezināmu, netiešu komunikācijas sistēmu. Par to liecina viņu novērojumi: dzīvnieki ar visām četrām kājām atbalstās pret koku un rīvē pret to ķermeņa apakšdaļu, tādējādi ievērojami ievainojot koka mizu un atstājot uz tās ķermeņa izdalīto sekrētu kā īpašu smaržas marķējumu. Uz citiem dzīvniekiem tas iedarbojas kā vēstījums par to identitāti, pārošanās gatavību un teritorijas izmantošanu. Šāda netieša komunikācija dzīvniekiem vientuļniekiem, to skaitā lielajam skudrlācim, ir ļoti nepieciešama, it īpaši, lai nodrošinātu vairošanās procesu, kā arī sociālo kontaktu uzturēšanai.

No astes sariem gatavo slotas

Diemžēl daudzviet, piemēram, Urugvajā un Salvadorā, skudrlāči pēdējos gados vairs nav manīti, domājams, ka tur tie jau izmiruši. Vienīgie skudrlāča ienaidnieki ir jaguārs un puma, taču daudz lielākas briesmas tam draud no cilvēka darbības – šoseju būves un medībām. Kaut arī skudrlāča gaļa nav īpašā cieņā, tas tiek medīts biezās un izturīgās ādas dēļ – no tās pagatavo augstvērtīgus apavus un zābakus. Savukārt no priekšējo ķepu nagiem gatavo rotaslietas, no astes sariem – slotas.

Lielais skudrlācis iekļauts Vašingtonas jeb CITES starptautiskās vienošanās par tirdzniecības aizliegumu un ierobežošanu ar apdraudētām sugām aizsargājamo sugu saraksta II pielikumā – komerciāla darbība iespējama tikai un vienīgi ar īpašām atļaujām, un tās kontrole notiek starptautiskā līmenī.

Lidija Mēklinghofa (Lydia Möcklinghoff) un Guna Noldt

Publicēts 2009.gada janvārī.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *