Baltkrievs, kurš Latvijā ieradās no Kamčatkas

Norunāt interviju ar Vladimiru Buriju nebija viegli. Viņš piedalās dabas skaitīšanā un augustā klejoja Preiļu apkārtnē. Runājot pa telefonu, jutu, ka viņa mašīna kratās pa lauku ceļiem, un sagurums pēc garās dienas dabā arī nebija noslēpjams. Sākot sarunu, uzspēlējām latviešu mīļāko spēli «Vai pazīsti tādu un tādu cilvēku», un izrādījās, ka mums ir kopīgi paziņas. «Latvija ir maza!» smējās Vladimirs.

Vladimirs Burijs ir no Baltkrievijas, bet viņa ceļš uz Latviju vedis caur Kamčatku. Lielpilsētas Minskas bērns vasaras pavadījis laukos pie vecvecākiem, un tur diezgan agri viņam radusies interese par dabu, jo īpaši botāniku, un jau skolas laikā viņš rakstījis zinātniskos darbus šajā dabaszinātņu sfērā. Pēc bioloģijas maģistra grāda iegūšanas Baltkrievijas Valsts universitātē puisis iestājies aspirantūrā un vienlaikus pieteicies arī brīvprātīgajā darbā. Uzzinājis, ka ir pieņemts par brīvprātīgo Kamčatkas dabas parkā, paņēmis akadēmisko gadu un devies pāri visai Krievijai. «Latvijā ir vieglāk aizbraukt uz Eiropas valstīm, bet Baltkrievijā ir lielākas iespējas iegūt pieredzi kādā Krievijas dabas parkā,» Vladimirs paskaidro. Pēc gada viņam tur piedāvāts darbs. Vladimirs mainījis disertācijas tēmu un palicis Kamčatkā. Un te nu sākas stāsta romantiskā puse: 2013. gadā Kamčatkā ieradās brīvprātīgā no Latvijas – Aiva. Kopā strādājot, dodoties ilgās ekspedīcijās un glābjot vienam otru no ātri skrienošām lācenēm, viņi iemīlējās. Līdz 2018. gadam abi strādāja Kamčatkā, bet tad saprata, ka jāatgriežas mājās, lai nezaudētu saikni ar Latviju un Baltkrieviju.

Vladimirs stāsta, ka Daugavpili izvēlējies tāpēc, lai viņam būtu vieglāk iejusties Lavijā. Abiem ar Aivu patīkot Daugavpils cietokšņa vide, kur pāris dzīvo. Vladimirs mācās latviešu valodu. «Frāzes un vārdus jau saprotu – tas notiek, vienkārši klausoties,» viņš paskaidro. Turklāt Daugavpils esot krietni tuvāk dzimtajai Minskai, arī tuvinieki priecājas, ka pēc ilgajiem gadiem Kamčatkā puisi var satikt biežāk. Pārcelšanās no Kamčatkas ar 1500 iedzīvotājiem ciemā uz Daugavpili, kas ir samērā liela pilsēta, arī esot lielas pārmaiņas. «Bijām jau pieraduši, ka visus pazīstam,» Vladimirs smejas.

Bet ko Daugavpilī darīt? Vladimirs uzrakstījis vēstuli Daugavpils Universitātes Botānikas katedras vadītājam: «Sveiki! Es esmu Vladimirs no Kamčatkas un gribu ar jums iepazīties.» Uz atbildi neesot bijis ilgi jāgaida, un Vladimiram dota iespēja iepazīt Daugavpils Universitātes pētniekus un augstskolu. «Daugavpils Universitātē ir izcila materiālā bāze zinātnieka darbam – labi mikroskopi un cits aprīkojums,» atklāj Vladimirs, «plašas iespējas ceļot un redzēt, kā strādā citviet pasaulē.» Te puisim radusies iespēja kļūt par dabas skaitītāju, un jau 2018. gada jūnijā viņš sācis skaitīt Latvijas dabu.

Pats grūtākais esot bijis pārslēgties no Kamčatkas floras uz Latvijas augu valsti. «Kamčatkā ir kalni, vulkāni un atšķirīgi laikapstākļi. Astoņu gadu laikā es biju labi iepazinis turienes augus. Latvijā atpazīstu auga dzimtu, bet, lai noteiktu precīzu sugu, bija jāpadomā. Turklāt augi, kas Kamčatkā ir bieži sastopami, te var būt reti un aizsargājami,» stāsta Vladimirs.

Jautāts, kas ir pats skaistākais un interesantākais, ko viņš redzējis kā dabas skaitītājs, Vladimirs ilgi domā, līdz sniedz biologa cienīgu atbildi: «Pats skaistākais ir atrast kādu labu biotopu. Eju pa mežu, nekā īpaša, un pēkšņi – skaists biotops, kā no grāmatas! Vienreiz meža vidū atradu aviācijas bumbas no Otrā pasaules kara. Zvanīju koordinatoram, tad saucu atbildīgos dienestus, lai tie bumbas neitralizētu un aizvestu prom.» Reiz Vladimiru mežā pasveicinājis no Baltkrievijas ieklīdis sumbrs.

«Pērn skaitīju dabu pierobežas mežos. Tur cilvēkus satiku ļoti reti. Šogad strādāju vietās, kur iedzīvotāju ir vairāk. Tas nozīmē, ka man bieži ir jāskaidro māju īpašniekiem, kas es esmu, ko daru, un jālūdz atļauja apskatīties, kas aug viņu māju tuvumā. Parasti viss ir kārtībā, cilvēki zina par dabas skaitīšanu, un nereti sanāk interesantas sarunas ar māju īpašniekiem, kuri paši rāda vietas, kur aug reti augi. Tikai vienreiz manāmi iereibis saimnieks kļuva agresīvs. Bet viss beidzās labi. Biežāk gan satieku dzīvniekus, nevis cilvēkus,» skaidro zinātnieks.

Vladimirs teic, ka abi ar Aivu dzīvošot Latvijā, bet viņi negrib zaudēt kontaktus ar Kamčatku un sapņo, ka varētu pētīt dabu arī tur.

Mairita Lūse; foto no V. Burija krājumiem

 

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *