Baltkrievijā nākamgad tiks pabeigta AES celtniecība

Attēls – atom.belta.by
Kartes attēls no Google Earth.

Apmēram pēc gada Baltkrievijā darboties sāks Astravjecas (Ostroveca) atomelektrostacija. Pirmo reizi ideja par Baltkrievijas AES celtniecību radās 60. gadu beigās, 70. gadu sākumā. Starp citu, toreiz tika ierosināts staciju būvēt gandrīz pie pašas Latvijas robežas – Vicjebskas (Vitebska) apgabala Braslavas rajonā, Snudu ezera krastā. Otrs variants bija Baltkrievijas citā pusē – Mahiļovas (Mogiļeva) apgabalā. 1971. gadā Baltkrievijas PSR vadība apstiprināja vietu pie Snudu ezera, tomēr PSRS Enerģētikas un elektrifikācijas ministrija izvēlējās netālu esošu piemērotāku vietu Lietuvas teritorijā – Ignalinu Drūkšu ezera tuvumā.

70. gadu beigās un 80. gadu sākumā aizvien pieaugošais pieprasījums pēc elektroenerģijas atkal aktualizēja jautājumu par AES celtniecību, un atkal tika spriests par tās celtniecību Baltkrievijā. 1983. gadā netālu no Minskas, Rudenskā, sākās atomtermoelektrocentrāles (ATEC) būvniecība. Atomtermoelektrocentrāle no atomelektrostacijas (AES) atšķiras ar to, ka elektrostacija specializējas elektrības ražošanā, savukārt termoelektrocentrāle ražo arī siltumu un karsto ūdeni. PSRS vadība republikai rekomendēja attīstīt tieši ATEC projektu, bet AES celt vēlāk. 1988. gadā, pēc avārijas Černobiļas AES, sabiedrības spiediena rezultātā Baltkrievija no ATEC celtniecības atteicās – tās vietā tika uzbūvēta parastā termoelektrocentrāle, ko darbina ar dabasgāzi.

Kur būvēt AES, Baltkrievijā apsprieda 90. gadu sākumā, un Baltkrievijas Nacionālā zinātņu akadēmija noteica vairāk nekā 70 potenciālu vietu stacijas izvietošanai. Kad 2006. gadā Baltkrievija atkārtoti atgriezās pie AES celtniecības jautājuma, tika noteikti četri iespējamie stacijas izvietošanas varianti, bet diezgan ātri tika izvēlēta tieši Astravjeca.

2011.gada 15. martā Krievijas premjerministra Vladimira Putina vizītes laikā Minskā tika parakstīts sadarbības līgums ar kredītgarantijām no Krievijas puses 10 miljardu dolāru apmērā. Tā paša 2011. gada beigās sākās celtniecības darbi, un tos veica Krievijas kompānija «Atomstroieksport».

Jau kopš celtniecības paša sākuma projekts pastāvīgi tiek kritizēts. Bažas izraisa tas, ka, iespējams, celtniecības gaitā netiek izpausta visa informācija. Tā, piemēram, 2016. gada maijā virknē plašsaziņas līdzekļu parādījās ziņa par sabrukušām konstrukcijām. Baltkrievija to noliedza. Tomēr zināms, ka līdz 2016. gada oktobrim AES būvniecības laikā būvobjektā ir notikuši 10 nelaimes gadījumi, turklāt trīs no tiem beigušies letāli. 2018. gada 16. jūlijā, nokrītot no augstuma, gājis bojā vēl viens darbinieks. 2016. gada 25. jūlijā pilsoniskais aktīvists Nikolajs Ulasevičs, atsaucoties uz anonīmu aculiecinieku sniegto informāciju, ziņoja par incidentu, kas noticis 10. jūlijā AES laukumā. Tā kā 11. jūlijā tika plānots žurnālistu un televīzijas klātbūtnē uzstādīt pirmā energobloka reaktora korpusu, darbi iepriekšējā dienā tika izmēģināti, taču mēģinājuma laikā reaktora korpuss nokrita no 2–4 metru augstuma, un skaidrs, ka žurnālistu vizīte tika atcelta. Šo informāciju izplatīja Baltkrievijas un Lietuvas neatkarīgie izdevumi. «Atomstroieksport» visu noliedza, bet pēc pāris nedēļām incidentu apstiprināja Baltkrievijas Enerģētikas ministrija un paziņoja, ka reaktora korpuss ir ticis nomainīts.

26.aprīlī – Černobiļas AES katastrofas gadadienā – Baltkrievijas galvaspilsētā Minskā regulāri notiek protesta akcijas pret AES celtniecību, un to dalībnieki parasti uzsver bailes no līdzīgas traģēdijas atkārtošanās. Savukārt Baltkrievijas plašsaziņas līdzekļos tiek uzsvērts, ka šīs divas atomelektrostacijas ir pavisam atšķirīgas. Faktiski visa pasaules atomenerģija balstās uz korpusu reaktoriem. Galvenā atšķirība ir aktīvās zonas izvietošana cilindriskā korpusā ar biezām sienām, kas kalpo kā viens no aizsargkontūriem. Hipotētiskas avārijas rezultātā, izkūstot daļai reaktorā esošās degvielas, korpuss netiks bojāts un radioaktīvās vielas paliks noslēgtas iekšpusē. Šādas konstrukcijas VVER-1200 reaktori tiks uzstādīti Astravjecas AES Baltkrievijā (VVER jeb ВВЭР – krievu val. водо-водяной энергетический реактор – ‘ūdens-ūdens enerģētiskais reaktors’). Pasaulē ir uzkrāta liela pieredze līdzīgu enerģētisko iekārtu ekspluatācijā un ir apgūta metodika, kā novērst to darbības laikā radušās kļūmes. Černobiļas AES tika izmantoti pilnīgi cita tipa reaktori. 1986. gadā tur sprāga RBMK-1000 (RBMK jeb РБМК – krievu val. реактор большой мощности канальный – ‘lielas jaudas kanālu reaktors’). Šāds reaktors ir grafīta krāvums ar daudziem kanāliem, un katrā no tiem ievietots neliels, maza diametra reaktors. RBMK ir viens no visretāk izmantotajiem reaktoru veidiem, un tādi tika būvēti tikai PSRS. Šai iekārtai nav vienota korpusa ar biezām sienām, katrs kanāls spiedienu uztver atsevišķi. Liels kanālu skaits padara šāda tipa reaktorus sarežģītākus un potenciāli bīstamākus.

Ir svarīgi uzsvērt – šobrīd ir pāragri runāt par Astravjecas AES pilnīgu drošību vai augstiem avārijas riskiem tajā. Nepieciešams sagaidīt beidzamo izmēģinājumu rezultātus pēc celtniecības darbu pabeigšanas, un tikai tad kļūs skaidrs, ko šī stacija nozīmēs Baltijas valstīm.

Vēres:
https://beldumka.belta.by/isfiles/000167_171423.pdf
https://news.tut.by/society/126996.html
https://naviny.by/rubrics/economic/2008/12/19/ic_articles_113_160442
https://naviny.by/rubrics/finance/2009/06/02/ic_news_114_312235
https://news.tut.by/economics/219501.html
https://news.tut.by/society/516692.html
https://news.tut.by/accidents/600902.html
https://charter97.org/ru/news/2016/7/25/215197/
https://news.tut.by/politics/494115.html
https://news.tut.by/economics/418743.html

Mihails Parahins
(No VV kaimiņvalstu ziņām)

Atbildēt