Atteikties no liekā – ZERO WASTE pieredze

Par plastmasas piesārņojumu nu jau uztraucas visur – sākot ar diskusiju grupām sociālajos tīklos un beidzot ar Eiropas Parlamentu. Arī žurnālā «Vides Vēstis» nesen tika publicēti vairāki raksti par plastmasas ietekmi uz vidi, piemēram, akcijas «Mana jūra» monitoringa kopsavilkums, ieskats akcijas «Jūlijs bez plastmasas» («Plastic free July») pārbaudījuma izpildē Rīgā u.c. Šis raksts būs kā papildinājums tiem. Ieskicēšu pārdomas, kas man radās, rakstot bakalaura darbu antropoloģijā.

Viena no platformām, kur notiek aktīva viedokļu apmaiņa par plastmasas patēriņa mazināšanu, ir «Zero Waste Latvija» diskusiju grupa «Facebook», kurai pāris gados piepulcējušies 8400 sekotāju. Piecpadsmit no šīs grupas aktīvākajiem dalībniekiem piekrita piedalīties manā pētījumā.

Zero waste jeb bezatkritumu dzīvesveids ir patēriņa veids, kas iekļauj atbildīgas iepirkšanās un patēriņa prakses, kā arī centienus radīt pēc iespējas mazāk mājsaimniecības atkritumu. Mani īpaši interesēja tas, ko par plastmasas piesārņojumu domā cilvēki, kuri mainījuši savus ieradumus un paši arī mazina atkritumu lērumu, nevis tikai gudri spriedelē, ko viņi darītu, ja citi jau visu būtu paveikuši.

 

Maisiņš maisiņa galā

Jau vairākus gadus izskan satraukums par plastmasas maisiņu milzīgo patēriņu veikalos. Arī Latvijas valdība to ir sadzirdējusi. No 2019. gada 1. janvāra stājušies spēkā grozījumi Iepakojuma likumā, kas paredz bezmaksas plastmasas maisiņu izsniegšanas ierobežošanu, kā arī pircēju informēšanu par alternatīviem iepakojuma veidiem un iespēju izmantot līdzi paņemtos iepakojumus. Jau 2017. gada oktobrī kampaņas «Mazāk ir vairāk» ietvaros rīkotajā diskusijā vides aizsardzības ekspertu un aktīvistu domas par šā likuma lietderīgumu dalījās. Šobrīd skeptiķu bažas ir apstiprinājušās – neviens nav izjutis ierobežojumus, jo plastmasas maisiņi ir tikpat brīvi pieejami, cik pērn. No 2025. gada 1. janvāra tie būs jāaizstāj ar videi draudzīgākiem. Cerams, līdz tam laikam būs skaidrs, tieši kāda materiāla maisiņi ir videi nekaitīgi. Kad eju pa lielveikalu un starp reklāmām dzirdu kuslos rosinājumus atteikties no liekas maisiņu izmantošanas, nāk smiekli, jo, kur vien paskaties, visur ir plastmasa! Un šis iepakojums ir desmitreiz smagāks un no vēl sliktāk pārstrādājamiem materiāliem nekā nieka 0,2 gramus smagais polietilēna maisiņš.

Zero waste aktīvistiem atteikšanās no plastmasas maisiņiem kļuvusi par ikdienu. Viņi iepirkties dodas, bruņojušies ar biezāka un plānāka auduma maisiņiem, stikla burciņām, daudzreiz lietojamām kastītēm, vaskotām auduma drāniņām, kur lūdz ietīt, piemēram, sieru. Esot nācies gan apgūt jaunus ieradumus, piemēram, laikus izdomāt, kur un ko pirkt, lai nodrošinātos ar līdzņemamo taru, kā arī laikus brīdināt pārdevēju, ka maisiņš nebūs vajadzīgs, gan aprunāties ar citiem zero waste kustības atbalstītājiem par to, kur var nopirkt preces bez iepakojuma. Bezatkritumu dzīvesveida īstenotāji šādi rīkojas, jo zina, ka izlietotais maisiņš pēc izmešanas nekur nepazudīs, bet, iespējams, kaut kur nomaldīsies un kļūs par nāves cēloni kādam dzīvniekam. Pieprasījums rada piedāvājumu – Rīgā jau ir vismaz četri zero waste veikali, un nu tādi parādās arī citviet, piemēram, Jelgavā un Ikšķilē.

 

Plastmasas (ne)sadalīšanās

Viena no zero waste aktīvistēm, kura piedalījās manā pētījumā, teica, ka viņai izveidojusies selektīvā redze, proti – viņa vairs «neredz» plastmasā iepakotas preces. Bet ne vienmēr ir tik vienkārši materiālus atšķirt. Vai tu zini, kāda ir plastmasa? Kādas ir tās īpašības? Vai vienmēr tu to atpazītu? Plastmasa var būt cieta un mīksta, vienreiz vai ilgstoši lietojama, ir PE, PET, PP, PS un Nr.7 jeb kāda cita plastmasa. Latvijā ir rūpnīcas, kur pārstrādā PET un polietilēnu jeb PE. Atkritumu apsaimniekotāji nodod tālākai pārstrādei dzērienu pakas, stikla taru, skārdenes, polipropilēna jeb PP iepakojumu. PS jeb polistirols (putuplasts) ir videi visbīstamākā plastmasa.

Bieži vien cilvēki neizprot dažādu materiālu dzīves ciklu. Mēs domājam, ka dabiskie materiāli dabā sadalās vieglāk nekā sintētiskie materiāli, tajā skaitā plastmasas. Izrādās, visi sintētiskie materiāli dabā sadalās, turklāt nereti pat ātrāk un neparedzamāk, nekā līdz šim domāts. Jāsaprot, ka plastmasa dabā nekur nepazūd – tā sadalās mazās daļiņās, top par mikro-plastmasu un nonāk dzīvnieku un cilvēku uzturā. Šī problēma rosinājusi daudzus rūpīgāk piedomāt, kādas lietas ielaižam savā dzīvē un kas ar tām notiek pēcāk.

 

Materiālu kustīgums

Mums apkārt ir tik daudz lietu, kā nekad agrāk, turklāt lielākā daļa ir no plastmasas. Mana pētījuma dalībnieki izcēla atklāsmes brīžus, kad pamanīja plastmasas visuresamību. Vienam tas noticis, braucot sabiedriskajā transportā un redzot, ka blakussēdētāja maisiņš ievietots vēl vienā maisiņā, citiem atklāsme, ka tikpat kā viss ir iepakots plastmasā, nākusi pārtikas veikalā. Tagad daudzi no viņiem ūdens pudeļu plauktus veikalā uzlūko ar šausmām, jo aizdomājas par to, kas paliek pāri pēc ūdens izdzeršanas.

Ir liels izaicinājums atrast vajadzīgo lietu, kas nav iepakota un nav gatavota no plastmasas. Politikas teorētiķe un filozofe Džeina Beneta (Jane Bennett) raksta, ka lietas it kā sāk zumēt, izstarot savu lietišķumu. Tām ir sava dzīve ar izcelsmes vietu un ceļu līdz tavām mājām, reizēm tu pats neesi tik tālu ceļojis kā tas plastmasas nieciņš, ko saņēmi dāvanā. Agrāk vai vēlāk mantas tavu mājokli pametīs. Sekojot antropologu Tima Ingolda (Tim Ingold) un Daniela Millera (Daniel Miller) idejām, gribu pievērst uzmanību un likt aizdomāties par to, ka lietas un materiāli vienmēr ir kustībā. Cilvēki tos pielāgo un veido atbilstoši savām vajadzībām, bet mantas tev diktē savus noteikumus.

 

Ieraudzīšana un kontrole

Lai ieraudzītu problēmu ierastajā vidē, sākumā jābūt zināšanām un pēc tam jāpārvērtē un jākontrolē ieradumi. Pirms plastmasas «ieraudzīšanas» cilvēks laiku pa laikam ir saskāries ar informāciju par masu patēriņa radītajām sekām veselībai, kā arī videi kopumā. Informācijas uzkrāšana notiek arī pēc plastmasas visuresamības ieraudzīšanas. Tam paralēli iet mainīgais, reizēm pat pretrunu pilnais priekšstats par to, cik daudz kontroles pār savu patēriņu un tā ietekmi uz vidi cilvēkam ir.

Zero waste principu īstenotājiem ir vispārīgas zināšanas par plastmasas apriti un tās ietekmi uz vidi. Tajā pašā laikā ir neziņa par savu mantu dzīves ciklu, ražošanas apstākļiem un to, vai tā tiks likvidēta pēc iespējas drošāk videi. Daudzi mana pētījuma dalībnieki izteica bažas par atkritumu apsaimniekošanas sistēmas kvalitāti, it īpaši Rīgas iedzīvotāji, kuri jūtas samērā apjukuši, jo katram apsaimniekotājam ir citi šķirošanas kritēriji. Daži stāsta savus piedzīvojumus par zagšanos uz kaimiņu pagalmiem, kur izlikti šķirošanas konteineri, bet tur nākas strīdēties ar sētnieku par katra tiesībām šķirot un izmest šajos konteineros iepakojumu bez maksas.

Zeroveisteri saprot, ka šķirošana tikai daļēji risina piesārņojuma problēmu, tāpēc vislabāk ir izvairīties no atkritumu radīšanas vispār. Lai cik piņķerīgi pašlaik Latvijā būtu šķirot atkritumus, bezatkritumu dzīvesveida piekritēji tic, ka atkritumu šķirošana ir nepieciešama ikdienas darbība ilgtspējīgākai resursu izmantošanai, un piecieš grūtības. Starp aktīvistiem ir cilvēki, kuri sazinās ar sava reģiona atkritumu apsaimniekotājiem, lai precizētu, kurus plastmasas atkritumus pieņem šķirošanai. Viņi sarakstās ar lielākajiem ražotājiem un tirdzniecības centriem, jo skaidrs, ka nav vērts kurnēt zaļajā burbulī sociālajos tīklos, ir jārīkojas aktīvi, lai veikali un atkritumu apsaimniekotāji saprastu, ka cilvēkiem nav vienalga un tāpēc viņi uzdod jautājumus un norāda uz problēmām, kā arī sniedz padomus zaļāku prakšu ieviešanā. Ja veikals šīs problēmas risina, zaļie aktīvisti par to priecājas un publicē ziņas sociālajos tīklos. Tāds nu ir šis laiks, kad jāizmanto populārākās metodes ne tikai pārpatēriņa slavināšanai, bet arī zaļu ieradumu veicināšanai.

 

Meditācija pie miskastes

No zeroveisteru stāstītā sapratu, ka sava patēriņa izvērtēšana bieži vien noved pie sevis saprašanas. Tāpēc aicinu pievērst uzmanību lietām. Daži no jautājumiem, ko sev uzdot, sākotnēji varētu šķist pragmatiski (no kāda materiāla lieta ir gatavota? Kādai funkcijai tā paredzēta? Vai materiāls ir atbilstošs šīs funkcijas veikšanai? Kas ar šo lietu notiks tad, kad tā salūzīs vai nebūs vajadzīga? Vai tev šo lietu tik tiešām vajag? Varbūt tā vairāk noderētu kādam citam?), taču, apdomājot atbildi uz katru no tiem, izrādās, ka tie ir saistīti arī ar paša cilvēka domām par savu vietu pasaulē un par to, kas ir laba dzīve. Galvenā atziņa, ko guvu pētījuma laikā, – lietas ir jāizmanto atbildīgi īstajā vietā un laikā.

 

Iesaku izlasīt

Bennett, J. (2004). «The Force of Things: Steps toward an Ecology of Matter». «Political Theory», 32, 347–372.

Hawkins, G. (2010). «Plastic Materialities». In B. Braun & S. J. Whatmore (Eds.) «Political Matter: Technoscience, Democracy, and Public Life» (pp.119–138). Minneapolis: University of Minnesota Press.

Ingold, T. (2007). «Materials against materiality». «Archaeological Dialogues», 14 (1), 1–16.

Miller, D. (2007). «Stone Age or Plastic Age?». «Archaeological Dialogues», 14(1), 23–27.

 

Līna Orste

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *