Latvijā ir aptuveni 12 400 upju un upīšu, 2265 ezeri, tūkstošiem dažādu izmēru dīķu un dīķīšu, simtiem applūdinātu karjeru, laukos un mežos sazarots meliorācijas grāvju tīkls, daudz purvu lāmu un seklu lagūnu jūras piekrastē. Tur visur lido spāres – plēsīgi kukaiņi, kas apdzīvo Zemi jau 360 miljonu gadu. Parasti cilvēki ievēro lidojošas spāres, mazāk zina par spāru kāpuru dzīvi zem ūdens. Pieaugušas spāres dēj oliņas uz augiem un aļģēm zem ūdens. No oliņām izšķiļas kāpuri, kuri barojas ar ūdens dzīvnieku kāpuriem un mazajām zivīm. Gada siltajā laikā tie izrāpo virspusē, un notiek metamorfoze – no kāpuriem izšķiļas pieaugušās spāres, kuru dzīve ilgst vien no dažām dienām līdz pāris nedēļām.

Pasaulē aprakstīts aptuveni 6650 spāru sugu, un katru gadu tiek atklāts desmitiem jaunu sugu un pasugu, it īpaši tropiskajos reģionos. Piemēram, Eiropā ir konstatētas 143 spāru sugas, bet Brazīlijā – 828 spāru sugas. Latvijā līdz šim konstatētas 63 sugas, bet vēl astoņas ir potenciāli iespējamas, jo novērotas visai tuvu Latvijas robežām (15–300 kilometru attālumā). Zinātni par spārēm sauc par odonatoloģiju.

Spāru pētīšana Latvijā

Pirmā informācija par spārēm publicēta pirms 240 gadiem. Klasiskajā pārskatā par Vidzemes dabu (1778) baltvācu naturālists Jakobs Fišers (Jacob Benjamin Fischer, 1731–1793) pieminējis piecas spāru sugas. Līdz pat 20. gadsimta sākumam par spāru faunu un izplatību Latvijā publicēti vien daži pārskati, pārsvarā ar visai fragmentāru informāciju par 27 spāru sugu novērojumiem. Ievērojams progress zināšanās par šo kukaiņu sugu sastāvu, izplatību un fenoloģiju sākās, pateicoties trim latviešu pētniekiem. Daudzpusīgais dabas pētnieks Bruno Bērziņš (1909–1985) vāca ziņas par spāru izplatību Latvijas pirmās neatkarības gados, bet 1944. gada nogalē viņš atstāja dzimteni un atlikušo dzīves daļu pavadīja Zviedrijā. Viņa skolnieks Zandis Spuris (1923– 1998) ar laiku kļuva par vienu no vadošajiem odonatologiem PSRS un veltīja tam 60 dzīves gadus. 20. gadsimta nogalē par spārēm sāka interesēties biologs Mārtiņš Kalniņš (dz. 1978.), kurš spāru pētījumos ieguldījis daudz pūļu un publicējis vairāk nekā 30 rakstu/konferenču tēžu par dažādiem spāru pētījumiem. 2012. gadā viņš Latvijas Universitātē aizstāvēja disertāciju par spāru pētījumiem.

 

Divi vadošie padomju odonatologi: (no kreisās) latvietis Zandis Spuris (1923–1998) un krievs Boriss Beliševs (1910–1993). Fotografēts Novosibirskā (Krievija) 1972. gada 27. augustā. Foto no Z. Spura fonda R. Matroža arhīvā.
Mārtiņa Kalniņa 2017. gadā izdotā monogrā ja «Spāres (Odonata) Latvijā. Pētījumu vēsture, bibliogrā ja un izplatība no 18. gadsimta līdz 2016. gadam».

2017. gada beigās tika izdota M. Kalniņa monogrā ja «Spāres (Odonata) Latvijā. Pētījumu vēsture, bibliogrā ja un izplatība no 18. gadsimta līdz 2016. gadam». Šis monumentālais darbs ir sagatavots un publicēts projekta «Latvijas dabas un ainavas vērtība – spāre: no pētījumu pirmsākumiem līdz dāvanai Latvijas simtgadē» ietvaros. Līdz šim spāru noteikšanai varējām izmantot klasisko Eiropas spāru noteicēju «Field Guide to the Dragonies of Britain and Europe» (2006). Latvijas spāru grāmatā ir gan visu mūsu faunas reģistrēto un arī potenciālo sugu apraksti un izplatības kartes, gan izveidots pieaugušo spāru sugu noteicējs latviešu un angļu valodā. Dabas pētnieki atzīst, ka šī grāmata ir labākais, kas uzrakstīts par kukaiņu izpēti Latvijā.

Spāru izplatības pētījumi Eiropā

Mūsdienās dažādu kukaiņu grupu kartēšanai publicēti sugu izplatības atlanti, attēlojot katras sugas novērojumus uz teritorijas kartes ar noteikta izmēra/krāsas kvadrātiem. Pirmie šādu kartēšanu sāka izmantot botāniķi, 1970. gados to pārņēma ornitologi, vēlāk – arī citu dzīvnieku grupu pētnieki, to skaitā entomologi. Nacionālie spāru izplatības un fenoloģijas atlanti izdoti jau vairākās Eiropas valstīs – Slovēnijā (1997), Holandē (2002), Beļģijā (2006), Polijā (2009), Somijā (2010), Zviedrijā (2012) un Lielbritānijā (2014). Mūsu kaimiņi igauņi un leiši arī nesen izdevuši nelielus atlantus ar ziņām par spāru izplatību, bet 2015. gadā izdots Eiropas spāru atlants, kurā izmantoti dati arī no Latvijas. Mūsu spāru atlants ir ilgi gaidīts papildinājums Eiropas spāru pētniekiem un visiem interesentiem, jo īpaši, ņemot vērā to, ka Latvijas teritorijā vairāk nekā 10 spāru sugām ir izplatības areāla robeža.

Kādreiz ķēra, tagad bildē

Salīdzinājumā ar citām kukaiņu grupām spāres ir lieli kukaiņi, un to sugas samērā viegli var atšķirt. Kādreiz naturālisti vāca kukaiņu kolekcijas, taču spāres saglabājas slikti, ar laiku pazūd to ķermeņa krāsa, kas ir viens no svarīgākajiem kritērijiem sugas noteikšanā. Tāpēc jau 20. gadsimta 50. gadu otrajā pusē odonatologs Z. Spuris piedāvāja informācijas iegūšanai spāres nevis kolekcionēt, bet noteikt sugas dabā, vadoties pēc spāres ķermeņa zīmējuma, krāsas un izmēra. Kopš tā laika lielāko daļu spāru ķēra ar speciālu tīkliņu, uz vietas noteica sugu, un kukainis varēja turpināt medības. Spuris ieteica spāru noteikšanai izmantot binokli, jo daļu lielāka izmēra sugu var noteikt, vizuāli apskatot no neliela attāluma. Mūsdienās nav vairs vajadzības noteikt spāres sugu uz vietas – pietiek nofotografēt un mājās pēc bildēm to noskaidrot.

Nofotgrafēt lielu spāri var pat ar telefonu. Attēlā – sūnupurvu dižspāres fotografēšana pie ezeriņa Andrupenes apkārtnē. 2016. gada 16. jūlijs.

Spārošanas burvība

Lai kļūtu par labu naturālistu, manuprāt, ir jābūt kolekcionāra dvēselei un mednieka instinktam, lai, pielietojot zināšanas par sugu ekoloģiju, izplatību un fenoloģiju, izmantojot pieredzi un reizēm arī veiksmi, spētu sameklēt dzīvnieku, vērot to, dokumentēt šo novērojumu un dalīties ar savu mazo atklājumu ar citiem dabas draugiem. Jebkura dabas ekskursija ir iespaidu, mirkļu un veiksmes vai neveiksmes stāstu kolekcionēšana. Ar spāru meklēšanu un atpazīšanu ir līdzīgi.

Spāru lidošanas sezona Latvijā sākas maija vidū un turpinās līdz oktobra beigām. Sibīrijas ziemasspāre ir vienīgā spāru suga, kuras pieaugušie īpatņi pie mums pārziemo, un saulainās dienās tos var ieraudzīt jau aprīlī. Vienas sezonas ietvaros es parasti savācu 200–250 spāru novērojumu no 30–40 sugām. Šogad man ir septītā spāru vērošanas sezona, un esmu ziņojis par vairāk nekā 1300 novērojumiem no 50 sugām. Katru gadu starp parasto sugu novērojumiem bijis pa kādam interesantam vai negaidītam atklājumam. Pirmajā spāru vērošanas sezonā, 2012. gada augustā, pirmo reizi Latvijā konstatēju mazo sarkanaci. Turpmāk īpašu uzmanību pievēršot šīs sugas dzīvotnēm – ar virsūdens veģetāciju pamatīgi aizaugušiem ezeru līčiem, vecupēm, dīķiem un upju līčiem –, izrādījās, ka tā visai strauji izplatās visā Latvijā. Pirmo reizi to atrada vairākās Rīgas ūdenstilpēs, bet nākamajos gados spāru vērotāji to pamanīja Papes ezerā, Daugavā pie Ogres un Dvietes, Ērgļu ūdenskrātuvē un pie Babītes ezera.

Gada siltajos mēnešos uzmanīgi aplūkojot ūdenstilpju piekrastes augāju, bieži var atrast spāru sausās kāpura ādas (eksuvijas), no kurām izlīdušas pieaugušās spāres. Vecmuižas ezers pie Ērgļiem. 2006. gada 24. jūnijs.

2013. gada jūnija sākumā pirmo reizi novēroju spāru masveida lidojumu – Rīgā no rīta līdz vakaram varēja novērot pat simtiem vienlaikus lidojošu spāru, galvenokārt palielas plankumainās platspāres. Jau nākamajā dienā spāres no Rīgas ielām pazuda kā nebijušas. 2016. gada jūlijā kopā ar Mārtiņu Kalniņu devos ekspedīcijā uz Andrupenes apkārtni Latgalē, lai pārbaudītu vairākus meža ezeriņus un noskaidrotu, vai tur joprojām pastāv Sibīrijas dižspāres populācija, kuru 2002. gadā atklāja divi poļu spāru pētnieki. Izolētas atradnes sugas areāla robežas reizēm ir visai nepastāvīgas, tāpēc bija varbūtība, ka suga no turienes un Latvijas faunas ir pazudusi. Mums tomēr izdevās nofotogra- fēt, no lmēt un arī noķert vienu šīs sugas spāri, kā arī savākt daudzas kāpuru ādiņas, kas liecina, ka šīs sugas spāres šajos ezeriņos dzīvo pastāvīgi.

Eiropā dzīvo vien divi procenti no visām pasaulē zināmajām spāru sugām. Skaistākās spāru sugas ir sastopamas ārpus Eiropas, īpaši krāšņas dzīvo tropiskajā klimatā. Klajumspāre “Brachythemis leucosticta” sildās saulē Nīlas upes krastā pie Asuānas Ēģiptē. 2008. gada 11. aprīlis.

2017. gada spāru sezona mani iepriecināja ar vairākiem interesantiem un negaidītiem novērojumiem. Jūlija sākumā divās slīkšņainās lāmās Getliņu purvā un Jūgu purvā konstatēju iepriekš nezināmas sīkspāres atradnes. Savukārt jūlija beigās pavisam negaidīti Elles dīķī Ķengaragā izdevās nofotografēt brūno ezerspāri – visai reti sastopamu sugu, kas līdz šim novērota vien piecās vietās Latvijā. Atradums pie Daugavas liecināja par migrējošu īpatni, kas padara spāru fotomedības vēl interesantākas, jo šādi novērojumi ir iespējami teju jebkurā ūdenstilpē. Lielākais pagājušā gada spāru vērošanas sezonas pārsteigums man bija spāru masveida lidojums rudenī, kad vairāku sugu klajumspāres (galvenokārt melnās klajumspāres) pulcējās milzīgā skaitā, vietām – tūkstošiem vienlaikus. Toreiz ar draugiem vērojām un gredzenojām putnus Salacgrīvas Lauteros, ciemojoties pie mūsu ievērojamā putnu pētnieka Jura Lipsberga. 23. septembra rītā pamanīju netipiski masveidīgu klajumspāru lidošanu jūrmalas kāpās. Parasti tur varēja novērot vien atsevišķus īpatņus, bet dienas vidū to skaits vairojās, līdz sasniedza pat vairākus desmitus spāru uz kvadrātmetru. Kopējais to skaits ap Lauteriem bija aptuveni 5000 īpatņu. Nākamajā dienā piestājām Garciema laukos, kur uzskaitīju aptuveni 500 melno klajumspāru. Šo spāru masveida izlidojuma fenomenu vēl interesantāku padara tas, ka, saskaņā ar literatūras datiem, pirmo un pēdējo reizi Latvijā šāda spāru masveida izlidošana tieši rudenī atzīmēta pirms 108 gadiem – 1909. gadā –, tāpēc to varētu raksturot kā «gadsimta» spāru rudens izlidojumu.

Mārtiņš Kalniņš Sibīrijas dižspāres dzīvotnē – slīkšņaina meža ezeriņa malā Andrupenes apkārtnē – un šīs sugas spāres attēls. 2016. gada 16. jūlijs.
Eiropas līmenī aizsargājamās Latvijā mazākās spāres – sīkspāres – jaunatklāta atradne – slīkšņainais Piekūnīša ezera krasts Jūgu purvā. 2017. gada 9. jūlijs.
Latvijā lielākās spāres – karaliskās dižspāres – tēviņš (ķermeņa garums aptuveni 10 cm, spārnu pletums – līdz 11 cm). Rundāles pils dārza dīķis. 2015. gada 13. jūnijs.
Brūnās ezerspāres tēviņš Elles dīķī Ķengaragā, Rīgā. 2017. gada 16. jūlijs.

Vai spāres jāaizsargā?

M. Kalniņš savā grāmatā raksta: «Šī grāmata nav tikai par padarīto. Tā ir arī kā padomdevējs, ceļvedis vai instruments darbiem, kas vēl darāmi. To lasot, var arī apceļot Latviju – iepazīt jaunas vietas, nosaukumus, krāsas un formas. Bieži mēs to pat neapzināmies, bet tā spāre, tas taurenis vai tas putns mūsu dārzā ir kā viena krāsa televizorā, poga apģērbā vai grīdas dēlis istabā – kamēr tā tur ir, viss ir kārtībā un tik pašsaprotami!»

Spāres ir plēsēji un labs vides indikators, pēc kura var vērtēt mitrāju «veselības» kvalitāti. Ar pieaugušajām spārēm barojas daudzi dzīvnieki, jo īpaši putni – no cielavām līdz piekūniem. Reiz Abavas krastā vienuviet atradu vairāk nekā 40 upjuspāru zilo spārniņu. Tur spāru medībās specializējas baltā cielava. Nopietnas briesmas spāru populācijām Latvijā pagaidām nedraud, bet modrību zaudēt nedrīkst – vietām Zemgalē, kur plaši lieto pesticīdus, daudzu sugu populācijas jau samazinājušās. Tāpēc ir svarīgi, lai arī sabiedrība seko līdzi vides stāvoklim, un viens no veidiem ir apzināt bioloģiskās daudzveidības stāvokli pašlaik. Sugu izplatības un populācijas apmēru dati būs labs pamats datu salīdzināšanai nākotnē.

Jāatzīmē, ka daudzās pasaules valstīs ir arī negatīvi piemēri, kā cilvēku saimnieciskā darbība būtiski ietekmējusi spāru populāciju stāvokli. Piemēram, Lielbritānijā, nosusinot mitrājus, kultivējot viendabīgas kultūras un pārmērīgi lietojot pesticīdus, to skaitā insekticīdus, uzkrājies ķīmiskais piesārņojums, kas veicina bioloģiskās daudzveidības lejupslīdi. Rezultātā trešā daļa spāru sugu Lielbritānijā ir apdraudētas, vairākas atrodas uz izmiršanas robežas. Cits negatīvs piemērs ir dabas daudzveidības noplicināšana Ķīnā, kur kukaiņi tiek izmantoti pārtikā un medicīnā, pat spāru sausās kāpuru ādiņas tiek savāktas un izmantotas dažādu preparātu pagatavošanai. Šajā zemē ieraudzīt spāres pie ūdeņiem ārpus aizsargājamajām teritorijām ir liela veiksme.

Pietiek ar noteicēju un fotoaparātu

Mārtiņa Kalniņa «Spāres (Odonata) Latvijā» ir ļoti labs avots, kur smelties nepieciešamo informāciju. No otras puses, ir jāapzinās, ka, neskatoties uz līdzšinējiem sasniegumiem spāru pētīšanā, šajā jomā joprojām ir daudz balto plankumu – daudzās ūdenstilpēs vēsturiski nekad nav veiktas spāru uzskaites, citur spāru novērošana veikta neregulāri un īslaicīgi, tāpēc ir iespējami vēl daudzi interesanti atklājumi un sugu izplatības ainas precizēšana. Virknei sugu pāri Latvijai iet to izplatības areāla robeža, kuru mēs varētu precizēt un sekot līdzi izplatības gaitai pa gadiem.

Melnās klajumspāres sildās saulē masveida uzlidojuma laikā Lauteru jūrmalā. 2017. gada 23. septembris.

Ir arī sugas, kas pie mums ielido, vien pastāvot labvēlīgiem laikapstākļiem, piemēram, ja ilgstoši pūš dienvidu vēji, vai sugu invāziju gados. Tāpēc Kurzemē ir jānoskaidro vairāku sugu areāla robežas, kā arī jāveic spāru vērošana pierobežas reģionos, lai atrastu vismaz astoņas Latvijas faunai potenciālās sugas, kas ir atrastas tuvu robežām (15–300 km attālumā). Trūkst informācijas par spāru populāciju lielumu, bet šādus datus var ievākt, skaitot spāres pēc noteiktas metodikas. Latvijas ūdeņus apdzīvo arī daudzas Eiropas līmenī aizsargājamas spāru sugas, piemēram, purvu spāru grupas un sīkspāre, kurām mūsu valstī ir nozīmīga daļa no populācijas. Tāpēc ir svarīgi izzināt šo sugu dzīves vietas, sekot līdzi populāciju stāvoklim un nepieciešamības gadījumā veikt aizsardzības pasākumus dzīvotņu saglabāšanai vai atjaunošanai.

Spārēm patīk lidot saulainā laikā, bet brīžos, kad saule pazūd, tās mazkustīgi sēž uz augiem vai kokiem, gaidot to atkal parādāmies. Tieši tad tās var apskatīt tuvumā. Parasto klajumspāru pāris Ķīšezera piekrastē pie Pils kakta Rīgā. 2017. gada 7. oktobris.

Gribētu ieteikt visiem dabas draugiem šogad uzsākt savu pirmo spāru vērošanas sezonu – tam vajag tikai fotoaparātu un Latvijas spāru grāmatā publicēto sugu noteicēju. Savus spāru novērojumus kopā ar attēliem ievietojiet portālā «Dabasdati.lv», lai tie būtu pieejami arī pētniekiem. Ja nespējat noteikt sugu, ievietojiet novērojumu bez sugas nosaukuma, un speciālisti palīdzēs to noteikt. Šajā portālā ir uzkrāta ievērojama daļa iepriekšējos gados veikto spāru novērojumu, un tos ikviens var apskatīt, plānojot spāru vērošanas ekskursijas. Soli pa solim jūs varēsiet atklāt sev un citiem brīnumaino spāru pasauli!

Visi interesenti M. Kalniņa grāmatu «Spāres (Odonata) Latvijā» bez maksas var saņemt pie autora, atliek vien nosūtīt pieprasījumu uz e-pasta adresi martins.kalnins @ biology.lv

Ruslans Matrozis; autora foto
Visu VV 01/2018 žurnālu pdf formātā skatiet te!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *