Arnis Šablovskis par garīguma kailumu

Ir kāds īpašs pieskāriens Visaugstākai Tīrībai, Dzīvības un visa Avotam, no kura VISS sākas. Tur sākas mūsu pašu iekšējā harmonija, MIERS, pēc kā visu mūžu alkstam. Dvēseles ekoloģija… Cik labi, ka te kāds kādreiz to pieminēja…Cik labi, ka te kāds to meklēja un turpina meklēt. Bet atziņa, kas visbeidzot savieno Rietumus ar Austrumiem, ir visvienkāršākā – Viņš, Radītājs, ir gudrāks par mums. Par mani, par Tevi, par mums visiem. Arī Daba, ko Viņš radīja, ir stiprāka un gudrāka par mums.

Tā ir pamatatziņa, ar ko sākās mūsu tikšanās ar Lielajiem atziņas Meklētājiem.

«Tu mums parādīji nabadzības bagātību un krusta pilnīgo prieku.
Pret varas nesēju lepnību tu vērsies ar vientieša
Lēnprātību un ienaida sienu salauzi ar savu mīlestības spēku,
Tā Tu mums parādīji Kristu krustā sisto,
Kas visu visā piepilda.»

(No lūgšanām Svētajam Franciskam
kādā pareizticīgo klosterī ASV)

 francisks

Vai bagātie Latviju nav samocījuši? Vai varas nesēji te būtu tikuši galā ar savu lepnību? Vai visapkārt nav pietiekami daudz ienaida sienu, kas labajām lietām neļauj notikt? Šo naida sienu jau ir pietiekami. Iztrūkst tās – otrās – pu-ses pietiekamā intensitātē. Nav pietiekamā dinamikā to cilvēku, kas ar Kristus nabadzību Latviju atjaunotu, kas sevī nestu nabadzības bagātību un būtu piepildīti ar krusta prieku. Vēl par maz te sevi parāda vientiešu lēnprātība. Un tomēr – šis un tas jau ir noticis, šis un tas jau notiek. Tūlīt tūlīt paaudzes mainīsies, un tiem, kas Latvijā ieviesa eko-loģisku domāšanu un pat simtiem reižu Videi un par Vidi kaut ko vēstīja, būs jādod ja ne visa vara, tad liela tās daļa pavisam jauniem ķipariem un ķiparienēm. Jo Latvijas jaunajiem eko-ne-loģiskajiem izaicinājumiem un visai klaji materiālistiskajam dzīvesveidam jāiet pretī ar laikmetam atbilstošu enerģiju un dinamiku.

Tādēļ mans novēlējums žurnālam «Vides Vēstis» 100. reizē un kādam klubam aizgājušajā dzimumdienā: do-diet gandrīz visu varu jaunajiem! Sev vien paturiet tik, lai pabalstītu jaunos censoņus ar idejām un pieredzi. Jo viņiem jau arī jāizdzīvo tas prieks, ko sajutām, kad no nekurienes ar visai kailu entuziasmu viss radās… Jāatrod vien jaunajam entuziasmam jaunais virziens. Un tur gan jūs, pieredzējušie eko-logi un eko-spriedēji, varat līdzēt. Uzlieciet uz pareizajām sliedēm jaunos eko-logus, un viņi daudz dinamiskāk izkaros, izveidos zaļāku un gudrāku Latviju.

Viens no «Vides Vēstu» lielajiem sasniegumiem ir līdzēšana pirms astoņiem gadiem pasaulē nākt Svētā Franciska «Ziediņiem». Daudzo valodu zinātājs un klasisko darbu tulkotājs Valdis Bisenieks gan iztulkoja daudz vairāk stāstu par pasaules zaļo un ekoloģijas patronu, nekā toreiz publicēja. Viens no nepublicētajiem stāstiem ir īpašs. Tas mūs it kā pārbauda, cik gatavi esam savā vidē un sabiedrībā skaidri, nepārprotami teikt patiesību – arī par ekoloģisko dzīvesveidu un sabiedrības garīgo orientāciju… Ja esam gatavi rīkoties līdzīgi svētajam Franciskam un brālim Rufīno šai stāstā, tad vēl esam gana jauni. Varbūt atradīsim zināmu līdzību ar to reizi, kad paši devāmies kādā akcijā… Franciska redzeslokā gan bija ne tikai rūpes par dabu, dzīvniekiem un ekoloģiju, vissvarīgākais viņam bija atrast un parādīt arī citiem saikni ar pašu Radītāju. Ja šī saikne ir, tad cilvēks pavisam dabiski savā dzīvē kļūst ekoloģisks, zaļš. Tā vismaz vajadzētu būt.

«Dzenieties pēc debesu valstības, un pārējais jums tiks piemests.» Te vairāk ir runa par mūsu piemērotību darīt darbus un atcerēties pazemību. Katrā ziņā, šeit ir visai oriģināla tās interpretācija, un Valdis Bisenieks tulkojumā centies pēc iespējas saglabāt oriģinālteksta stilu.

Par skaisto sprediķi, ko iekš Asīzes teica svētais Francisks un brālis Rufīno, kad viņi sprediķoja kaili.

Minētais brālis Rufīno caur nemitīgām apcerēšanām bija tik sakopots Dievā, ka kļuva gluži kā nedzirdīgs un mēms, runāja reti, un gandrīz nejuta ne dāvanas, ne degsmi, ne patiku sprediķot. Un tomēr svētais Francisks reiz viņam pavēlēja iet uz Asīzi un sludināt tautai to, ko viņam iedvesīs Dievs. Uz ko brālis Rufīno atbildēja: «Cienīgais tēvs, es tev lūdzu man piedot un mani nesūtīt; jo, kā zini, man nav sprediķošanas dāvanu, esmu vienkāršs un stulbs cilvēks.» Un tad nu svētais Francisks sacīja: «Tā kā tu man tūdaļ nepaklausīji, es tev pavēlu, lai tu kails kā piedzimis, vienīgi biksēs, ietu uz Asīzi un ieietu baznīcā šitāds kails, un sprediķotu tautai.» Pēc šīs pavēles minētais brālis Rufīno izģērbās un gāja uz Asīzi un iegāja baznīcā, un, atdevis godu altārim, uzkāpa kancelē un sāka sprediķot. Par ko bērni un pieaugušie sāka smiet un sacīja: «Lūk, viens no tiem, kas tik ļoti biktējas, ka kļūst stulbi un jūk prātā.»

Pa to starpu svētais Francisks, apdomādams brāļa Rufīno tūlītējo paklausību, kurš bija viens no visdižciltīgākajiem Asīzes vīriem, un bargo pavēli, ko viņš tam bija devis, sāka pats sev pārmest, sacīdams: «No kurienes tev tāda iedoma, Pjetro Bernardoni dēls, nejaukais vīreli, pavēlēt brālim Rufīno, kas ir viens no visdižciltīgākajiem Asīzes vīriem, lai viņš ietu kails sprediķot tautai kā tāds trakais? Dieva dēļ, pārbaudi pats sevī to, ko tu pavēli citiem.» Un tūdaļ gara dedzībā viņš tāpat izģērbjas kails un iet uz Asīzi, un ved sev līdz brāli Leonu, lai nes viņa un brāļa Rufīno apģērbu. Un asīzieši, redzēdami viņu tādu pašu, tāpat par viņu zobojās, daudzinādami, ka viņš un brālis Rufīno kļuvuši traki no pārliecīgas biktēšanās. Ieiet svētais Francisks baznīcā, kur brālis Rufīno sludina šos vārdus: «Mīļie, bēdziet no pasaules un atmetiet grēkus; dodiet citiem, ja negribat nokļūt ellē; ievērojiet Dieva baušļus, mīlēdami Dievu un savu tuvāko, ja gribat nonākt debesīs; nožēlojiet grēkus, ja gribat, lai jums piederētu Debesu valstība.» Un tad nu arī svētais Francisks uzkāpj kancelē, kails, un sāk tik brīnišķīgi sprediķot par novēršanos no pasaulīgā, par svēto grēksūdzi, par labprātīgo nabadzību, par mūsu Kunga Jēzus Kristus debesu valstību un kailumu un kaunpilnajām ciešanām, ka visi tie, kas bija klāt tajā sprediķī, liels pulks vīru un sievu, brīnišķīgā dievbijībā un sirds satraukumā sāka stipri raudāt; un ne tikai tur, bet pa visu Asīzi tai dienā bija tāda raudāšana par Kristus ciešanām, kāda vēl nekad tur nebija bijusi.

Un kad tauta bija šādi pacilāta un mierināta caur svētā Franciska un brāļa Rufīno rīkošanos, svētais Francisks atkal apģērba brāli Rufīno un sevi, un, tā apģērbti, viņi atgriezās Porcinkulā, teikdami un slavēdami Dievu, kas bija devis viņiem spējas uzveikt sevi pašu ar sevis neievērošanu un pacilāt Kristus avis (Asīzes kristiešus – A.Š.) ar labu paraugu, un parādīt, ko nozīmē neņemt vērā pasauli. Un tajā dienā tik ļoti pieauga tautas godbijība pret viņiem, ka laimīgs teicās tas, kas varējis pieskarties viņu drēbju vīlei.

Lai slavēts Jēzus Kristus un nabadziņš Francisks. Amen!

Interesantas ir arī paša tulkotāja V.Bisenieka atziņas par šo tekstu:

«Kailums te nebūt nenozīmē kaut kādu sevis izrādīšanu; tam ir dziļa simboliska jēga. Tas nozīmē būt patiesam, neviltotam, neprasīt sev nekā, nebūt nevienam neko parādā, atbrīvoties no visa traucējošā, neietekmēties no tā, ko par tevi domā pasaule. Lai atceramies tās epizodes, kas gan neparādās «Ziediņos», bet ko spilgti attēlojis gan Dante savā «Dievišķajā Komēdijā», gan arī Hermanis Hese. Kā Francisks, ko tēvs apsūdzējis mantas izdāļāšanā, tiesas priekšā izģērbjas un, atstādams savas drēbes tēvam, aiziet kails. Un kā mirdams viņš nogulstas uz kailas zemes kails un lūdz sevi kailu arī apbedīt.»

Jā, kailums kā tīrība un arī kā brīvība. Pat tad, ja mēs to nevaram atļauties, mums ir svarīgi zināt, ka ir arī šāds pasaules uztveres līmenis, ka mēdz būt arī šāds ētiskais uzstādījums. Atkailināties tā, lai tiktu pie savas dvēseles dzīvības, pie garīgās dzīves… Lai atceramies skaistākos brīžus barikāžu laikā vai pat zaļā entuziasma laikus – tur nebija egoisma. Bija tikai uzticēšanās, paļāvība un vēlme visu no sevis dāvāt…

Mūsu laikos vēl viens cilvēks, kas sevī un pasaules priekšā izdzīvoja šādu ētikas līmeni, bija Māte Terēze, un, lūk, kā viņa raksturoja Kristus kailumu:

«Uz krusta Kristum vairs nekas nepiederēja. Krustu viņam dāvāja Pilāts. Naglas un ērkšķu kroni – kareivji. Viņš bija kails. Kad viņš nomira, Viņu nocēla no krusta, izvilka naglas un noņēma kroni. Viņu ievīstīja audumā, ko atnesa kāda žēlsirdīga dvēsele, viņš tika apglabāts kapa vietā, kas viņam nepiederēja. Lai gan – Viņš būtu varējis nomirt kā ķēniņš un arī vispār sevi izglābt no nāves. Taču Viņš izvēlējās nabadzību, jo zināja, ka tā ir patiesais līdzeklis, lai nonāktu pie Dieva un lai dāvātu Zemei Viņa mīlestību. Nabadzība ir brīvība. Jo tas, kas man pieder, vairs nevalda pār mani, nesasaista mani, netraucē man dalīties, netraucē man sevi dāvāt.»

Taču materiālā nabadzība nedrīkst būt pašmērķis. Svarīgi ir apjaust sevī šo tīrības, skaidrības līmeni, kas pāri pār matēriju. Atcerēties, ka ir stāvoklis, kurā dvēsele gavilē, dzied. Mazliet citādi par to vēstījis arī dzejnieks Leons Briedis:

Kad nekas nav palicis tevī,
Tad paliks vairs tikai prieks,
Tas prieks, kas dzimst pats no sevis…

Vai man ir spēks neļaut pārklāties savai dvēselei ar matērijas un ikdienas rūpju slāni? Vai man ir spēks atcerēties, ka pastāv vistīrākais pieskāriens dvēselei, kurā viņa gavilē un burtiski lido pār zemes virsmu? Kailuma patiesībā – jo kaili jau mēs ienākam pasaulē un kaili aizejam. Viss pārējais – vien mazs mirklis. Varbūt šajā mirklī Latvijā, kad ētikas jēdziens tapis tik dziļi piesmiets, ir svarīgi atkal atcerēties par KAILO PATIESĪBU (ne velti tautā lieto šo vārdu salikumu) un KAILO ĒTIKU. Dieva uzruna Svētajam Franciskam: «Vai tad Tu neredzi, ka mans nams brūk? Ej un atjauno to!», ir mūžam aktuāla cauri laikiem. Šobrīd Latvijā vairs nebrūk baznīcas ēka, nebrūk valstiskā neatkarība… Ir aizlūzusi un pussabrukusi ētisko vērtību, nacionālās identitātes ēka.

Ja kādi ir aicināti kaili doties un par to ar sabiedrību runāt un to atjaunot, tad viss vēl nav zaudēts. Sākumā par jums smiesies – kā par Francisku, kā par trešo tēva dēlu vai Antiņu –, bet beigas ir labas, ja jūs izturat līdz galam, jo tur, debesīs, jums ir labs un uzticams Draugs.

Arnis Šablovskis

Publicēts 2007.gada maijā.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *