Arāla jūra – dzīvais mironis

Mašīnas lukturu gaismā naksnīgā ainava šķiet kā izbraukums uz kādu klaju lauku Tukuma pievārtē, taču apvidus mašīnu strauji samet sāņus. Tas liek atjēgties – lauki visapkārt nav vis sniega klāti, gaišus tos dara stepes smilts, kas blīvi sajaukusies ar sāli. Priekšā redzamais sniega klātais mežs īstenībā ir blīvs priekšā braucošās mašīnas saceltais putekļu mākonis. Putekļi visu klāj biezā slānī, tie lien plaušās, mugursomās, azotē. Mašīnas brauc pa Kazahstānas stepi, tur – kaut kur priekšā – ir sāļie Arāla ūdeņi, pareizāk sakot – tas, kas no tiem palicis.

arala jura
Uzņēmumi no kosmosa uzskatāmi rāda, kā sarukusi Arāla platība 

Arāla jūras rēgs

Vēl 20.gadsimta 50.gados Arāla ezers, ko dēvēja par jūru, bija ceturtā lielākā iekšzemes ūdenskrātuve pasaulē, kas gādāja par vesela reģiona labklājību. Tā pasāļajā ūdenī mita pāri par 20 pārtikā izmantojamu zivju sugu, kas nārstoja upēs un barojās Arālā. Zvejnieki no seineriem meta jūrā tīklus, nozvejojot līdz 50 tonnām zivju gadā, no seklākām laivām lomus krastā vilka kamieļi. Arāls gādāja par samērā maigo šī reģiona klimatu, tā krastos bija vairāki lieliski kūrorti, turienes daba lepojās ar pusi no Padomju Savienības teritorijā sastopamajām sugām, kuru lielākā daļa nu jau izmirusi vai atrodas uz izmiršanas sliekšņa.

Līdz 1995.gadam Arāls bija zaudējis trīs ceturtdaļas ūdens, tā platība – sarukusi vairāk nekā uz pusi, ūdens līmenis – krities par 19 m. Jūra bija atkāpusies no ierastās krasta līnijas par 100-150 km, atsedzot pāri par 33 000 km² agrākā dibena – no tā gaisā paceļas un tālu pasaulē nonāk pāri par 100 miljoniem tonnu sāļu putekļu gadā, galvenokārt ar lauksaimniecībā izmantoto ķimikāliju un citu indīgu rūpniecisko un sadzīves atkritumu piejaukumu. Upes, kuru ūdeņi radīja Arālu, lielākoties vairs nenonāk līdz tam, izzūdot turpat smiltīs.

Iedomājieties, ka esat tuksnesī. Visapkārt līdz pat horizontam baltin baltas smiltis, un kas to zin’, vai tajās vairāk smilts vai sāls. Skats pieķeras kropliem krūmiņiem un izlauzītiem kociņu stumbriem. Saksauls – visdzīvīgākais Vidusāzijas augs. Netālu pazib vairāki kamieļi, kā statisti fonu veido kuģu vraki, kas šķībi līki sagūluši turpat smiltīs. Tā nav nedz mirāža, nedz arī filmas uzņemšanas laukums (kaut vairākas filmas Arāla tuksnesī jau tapušas – atcerieties kaut vai «Adatu» ar Viktoru Coju). Tā ir bijusī Džambulas osta, kas gan nav būtiski, jo šāda ainava ir visapkārt Arāla sažuvušajai serdenei.

Mirusī pilsēta

Uzbekistānas pilsēta Muinaka vēl košāk demonstrē Arāla nāves procesu: tukšas ielas, slēgti veikali, pie pilsētas robežas joprojām stāv tās ģerbonis ar zinātniekiem nepazīstamas zivs veidolu, bijušās ostas rajonā saulē balo milzīgas betona kastes – agrākie zivju noliktavu korpusi. Tur joprojām vējo zivju smaka, šķiet, ražošana pārtraukta tikai vakar. Turpat arī pamesto kuģu vraki, kas sagādā priekus bērniem un tūristiem, vietējie pieaugušie gan tiem met līkumu – pārāk daudz atmiņu. Turpat zemē tādi kā arumi, drīzāk kanālu paliekas, ko ļaudis raka, kad Arāls sāka atkāpties, naivi cenšoties saglabāt pieeju ūdenim. Tagad tie sausi un aizauguši ar kamolzāli. Viesnīca Muinakā viena, bez zvaigznēm, tāds kā monopols, pat nosaukums nav vajadzīgs. Par diennakti šeit jāmaksā aptuveni trīs dolāri, gandrīz visi 35 numuri brīvi.

Pēdējie gadi šajā Karakalpakijas pilsētā bijuši īpaši sausi, ūdeni uz Muinaku veduši pat ar helikopteriem. Varasvīri mēģina atdzīvināt konservu fabriku. Labajos padomju gados tajā pārstrādāja 5% visu PSRS teritorijas iekšējos ūdeņos nozvejoto zivju. 80.gados, kad vietējie lomi krietni saruka, saldētas zivis sāka vest no Murmanskas, Astrahaņas, Kaļiņingradas, arī no Rīgas. Tagad te skārdenēs liek Amudarjā nozvejoto. Darbs nav pastāvīgs, bet cilvēki ir priecīgi par to pašu.

Idejas par upju pagriešanu

20.gs. 30.gados Josifs Visarionovičs izteica domu par to, ka PSRS pilnībā apgādās sevi ar kokvilnu, ko audzēs Vidusāzijā, stepi un tuksnešus pārvēršot aramzemē, kam noderēs Amudarjas ūdens. Jāpiebilst, ka ideja par stepes apgūšanu un Karakuma kanāla būvi dzima vēl cara laikos un celtniecība sākās par imperatora ģimenes naudu. Ar Staļina pavēli «no augšas» iznīcināja dārzus, vīnogu, meloņu un arbūzu laukus – to visu atbrīvoja kokvilnas plantācijām. Milzīgas platības apsēja ar rīsu Uzbekistānas ziemeļos, kas prasīja vēl vairāk ūdens. Dabu vēl vairāk izkropļoja dižais Karakuma kanāls, ko sāka celt 1954.gadā, neņemot vērā vietējo iedzīvotāju un zinātnieku protestus. Kanāla lielākā daļa atradās tuksnesī – 55°C karstumā Amudarjas ūdens mēroja 1200 km, pa ceļam sūcoties smiltīs, jo lielākā daļa kanāla un ariku nav betonēti, tādēļ līdz 35% ūdens vienkārši iztvaikoja. Reģionā, kur jau tā trūkst ūdens, radīja monstru, kas ūdeni tikai izšķērdēja. Vispirms saruka pašas Amudarjas straume – agrāk trīsarpus kilometru platā upe nu bija labi ja 300 metrus plata. Sāka izžūt arī Arāls.

Dabas bīdītāju plāni un ambīcijas auga augumā – kāpēc gan nepagriezt uz rūkošā Arāla pusi Sibīrijas upes Obu un Irtišu? Vēl pavisam nesen par to runāja pat tāds ekoloģijas «speciālists» kā Maskavas mērs Lužkovs. Esot tikai jāuzbūvē jauns 2500 km garš kanāls…

Iemāca zvejot mencas

Esam tikuši līdz Araļskai – pilsētiņai ar dažiem desmitiem tūkstošu vietējo iedzīvotāju un gandrīz tikpat daudz ārzemnieku. Ļaudis kopš 90.gadu vidus brauc šurp ar vēlmi palīdzēt, jo pasaulē par Arāla problēmu zina. Bez tam reti kurš, izkratījies simtiem kilometru pa putekļaino stepes ceļu, tad – pa izžuvušā ezera gultni, kur labi ja kādu susliku satiksi, un pēc tam ieraudzījis smaragdzaļo Mazā Arāla virsmu, nav šo vietu iemīlējis. Dažs te paliek uz ilgu laiku – kā dānis Kurts Kristensens, kurš šeit gadījās īstajā brīdī. Mazajā Arālā, kā izrādījās, ir daudz mencu, taču vietējie šo zivi, kam patīk uzturēties pie jūras dibena, zvejot neprata. Kristensens dibināja fondu un iemācīja, tagad zvejo tonnām vien. Izraēlas speciālisti apjož ar koku rindām Araļskas pilsētu, būvē siltumnīcas, kuras apūdeņos ar izdevīgo pilienu metodi. Citi sponsori gan bijuši ne tik veiksmīgi, pamatā jau idejas līmenī. Tā ANO nauda velti izšķērdēta, dibinot paklāju austuvi. Rokām darinātie tepiķi izrādījās Kazahstānai pārlieku dārgi, bet izeja uz ārvalstu tirgu prasītu pārāk lielus ieguldījumus.

Jūra vai ezers?

Ieelpojuši beidzamo svaiga gaisa vēsmu no koku jaunaudzes, mēs dodamies tālāk – turp, kur vēl palikusi daļa Arāla ezera, jo par jūru to prāts vairs neļauj nosaukt. Skatos mapē, kur no interneta izdrukātas bildes: Arāls 1989. un 2003.gadā. Tajās skaidri redzamas divas ezera daļas: mazā un lielā. Pirmo ar ūdeni apgādā Sirdarja, otro – Amudarja. No kosmosa veiktie uzņēmumi rāda, ka pēdējo gadu laikā Mazais Arāls maz mainījies, taču Lielais strauji turpina sarukt.

Ceļa kā tāda uz Ustjurtu, kur mums sarunāts kuteris, patiesībā nav, kaut satiksme ir samērā dzīva – dienas gaitā satiekam vairākas mašīnas –, jo šis ir vistiešākais un robežsargu vāji kontrolēts ceļš no Uzbekistānas caur Kazahstānu un tālāk uz Krieviju. Ļoti dārgs ceļš – vairākums braucēju, kaut kur paslēptas, ved narkotikas, pārsvarā hašišu un marihuānu. Gadās arī daži mednieki, jo šeit stepē netrūkst ne zaķu, ne saigaku. Uz mums tā dīvaini skatās – izrādās, parasti te brauc vairākas mašīnas kopā, lai būtu drošāk. Nepieredzējušam cilvēkam stepē viegli apmaldīties. Dabisko orientieru plikajā un kā galds gludajā ainavā faktiski nav, palīdz vien cilvēka darbības atstātie: kāds sarūsējis ūdens pumpis, gāzes vads (Aralkumā, kā šo agrākajā jūras dibenā jaunveidojušos tuksnesi tagad sauc, atklāta liela gāzes atradne – aptuveni 100 miljardi kubikmetru) vai cits dzelzis. 300 kilometrus mēs braucām gandrīz diennakti.

Kur ir tas sāls?

Elpot kļūst aizvien grūtāk, nelīdz pat austrumnieciski sejai priekšā aizsietais lakats. Šķiet, ka degunā un kaklā ir tik sāļš, ka varētu skābēt gurķus.

Agrāk Arāls bija kā klimata regulētājs: ziemā slāpēja no Sibīrijas nākošos vējus, bet vasarā mazināja karstumu. Līdz ar jūras sarukšanu klimata maiņas kļuva krasākas: ziemas ir garākas un aukstākas, bet vasaras – īsākas un karstākas, veģetācijas sezona ilgst vairs tikai 170 dienas. Arāla piekrastē ir desmitreiz mazāk nokrišņu, gaisa mitrums krities par 10%. Lauksaimniecībai zaudēti divi miljoni hektāru zemes, nesamērīgās apūdeņošanas dēļ strauji pacēlušies gruntsūdeņi, augsne atkārtoti sasāļojusies. Zeme šeit vai nu pārpurvojusies, vai plānas sāls garozas klāta. Visa saimniekošana te grozās kā vāveres ritenī: pārpurvotās teritorijas pamet, to vietā irigāciju ieviešot jaunās, kuras drīz vien arī būs pārpurvojušās utt.

Meliorāciju vēl vairāk sarežģī ar indīgām ķimikālijām piesārņotie ūdeņi, kas caur kolektoriem nonāk atpakaļ zemākajās vietās, veidojot saindētas ūdenskrātuves (Sarikamišas, Arnasajas u.c. ezeri). Tās pārvērš apkārtējās zemes par īstu bēdu leju – ūdenim iztvaikojot, indīgās nogulas nonāk apūdeņojamajās zemēs, bet izgarojumi piesārņo atmosfēru. Sajaucoties ar gruntsūdeņiem un lauksaimnieciskajiem, rūpnieciskajiem un sadzīves atkritumiem, šāds ūdens nonāk Sirdarjā un Amudarjā, darot to nederīgu kā dzeršanai, tā zivkopībai. Arāla apkārtnē jau tā trūkst ūdens – ja norma ir 125 litri dienā, šejienes laucinieki saņem 15, bet pilsētnieki – 40 litrus dienā (vidējais Kazahstānas rādītājs – 550 litri uz cilvēku diennaktī). Reizēm cilvēki te paliek bez ūdens pat vairākas dienas pēc kārtas.

Divkāršās pārtuksnešošanās (sarūk Arāls, mākslīgi pārpurvo aramzemi) dēļ lielo tuksnešu ķēdes centrā radies jau minētais Aralkums, kas īpaši bīstams tieši lielā sāls daudzuma dēļ. Piesārņojumu vēl vairāk palielina tas, ka Arāls atrodas spēcīgu gaisa masu plūsmas centrā no rietumiem uz austrumiem. Tādējādi indes nonāk atmosfērā un ātri pārvietojas. Arāla reģiona pesticīdi atrasti Grenlandes leduslāču un roņu asinīs, Norvēģijas mežos un Baltkrievijas laukos, kas atrodas tūkstošiem kilometru tālu.

Degradē pat kalnu ledājus

Arāla izžūšana paātrina arī Himalaju, Pamira, Tjaņšaņa un Altaja kalnu ledāju degradāciju, bet tieši no turienes ūdeņus smeļ Sirdarja un Amudarja. Ledāji pārklājas ar putekļiem, kas paātrina ledus kušanu. Centrālajā Āzijā tas ir īpaši bīstami, jo citu ūdens rezervju šajā reģionā nav. Zinātnieku rīcībā ir fakti, ka katastrofālā ozona slāņa degradēšanās ir saistīta arī ar Arāla un Kaspijas jūras Karabogazgolas līča hlorīdiem. Vēl pavisam nesen Vidusāzijas laukos cīņā ar kaitēkļiem izmantoja ārkārtīgi indīgo DDT un toksisko Orange Agent, ko amerikāņi kara laikā lika lietā Vjetnamas džungļos, kā rezultātā kokiem momentā nokalta un nobira lapas un plašā teritorijā radās īsta nāves aina. Vidusāzijā ar analoģiska sastāva ķimikālijām apputināja kokvilnas laukus, lai krūmi nomestu lapas, bet pogaļas nogatavotos ātrāk. Aptuveni 43 miljoni tonnu ķimikāliju gadā nonāca arikos un galu galā – Arālā. Saindējusi floru un faunu, inde nogulsnējās jūras dibenā.

Nāvīgais ūdens

Nekur indes nav zudušas arī tagad… Piearāla stepē es to ieelpoju tikai dažas dienas, bet ko lai saka ļaudis, kas tur dzīvo? Visvairāk cieš Uzbekistānas ziemeļrietumos esošās Karakalpakijas iedzīvotāji. Normālos apstākļos neviens ārsts neļautu dzert tādu ūdeni, kādu pārtikā lieto vietējie iedzīvotāji. Tirgos un ceļmalās ierasta lieta ir bērneļi, kas pārdod no valsts otra gala atvestu dzeramo ūdeni. Par puslitra pudeli ūdens prasa vismaz 50 centus, bet vidējie ienākumi mēnesī šejieniešiem nepārsniedz 80 dolārus… Nav grūti iedomāties, cik cilvēku var atļauties pirkt ievesto ūdeni…

1989.gadā veiktās analīzes uzrādīja šaušalīgus rezultātus: sāls daudzums ūdenī pārsniedza normu par 2–4 gramiem uz litru, baktēriju daudzums pārsniedza normu 5–10 reizes. Šie sāļi un baktērijas nonāca un nonāk cilvēka organismā ne tikai ar ūdeni, bet arī ar šeit audzētajiem augļiem un dārzeņiem. Piemēram, arbūzos, lai gan tiem ir lieliska garša un smarža, bija aptuveni 20% fosfātu un nitrātu. No Uzbekistānas vestos arbūzus un melones pirkām un ēdām arī mēs Latvijā, pat nenojaušot par pašu iegādāto indes devu.

Pēc Arāla glābšanas operācijas pirms 15 gadiem, kad mazākā un tīrākā augšdaļa atdalījās no pārējā ezera, tur – ziemeļos – sāls daudzums ir stabilizējies, kamēr Lielajā Arālā sāls koncentrācija tuvojas 100 g uz litru (paciņa sāls uz spaini), bet austrumos – pat vairāk. Pagaidām Arāls sāļuma ziņā atpaliek vienīgi no Nāves jūras, taču tā sarukšana turpinās… Un to, kas notiek ezera dibenā, faktiski neviens nav nopietni pētījis…

Jaunas katastrofas draudi

Nesen atklāja, ka Arāla dibena virsējā daļa ir piesārņota ar sērūdeņradi. Kad Arāls vēl bija jūra, šīs gāzes ar aso smaku tā dzīlēs nebija. Noteiktos apstākļos dziļākie ūdens slāņi var celties uz augšu, kā tas 1979.gadā tika novērots Nāves jūrā. Tādēļ pilnīgi iespējams, ka kaut kad nākotnē no Arāla ezera atmosfērā var pacelties gigantisks sērūdeņraža mākonis. Traģiskākais šāda notikuma piemērs varētu būt 1979.gada katastrofa Niosas ezerā Āfrikā, kad pēkšņā ogļskābās gāzes izmetē gāja bojā gandrīz 2000 tuvāko ciematu iedzīvotāju un tika iznīcināts viss dzīvais desmit kilometru rādiusā.

Tik tālu Arāls, paldies Dievam, vēl nav ticis, taču arī tur strauji izmirušas daudzas dzīvnieku sugas: vairs nav ne Turānas tīģeru, ne sīkāku plēsēju. Bet cilvēku veselības stāvoklis ir baiss: tuberkuloze, astma, tīfs, paratīfs un hepatīts jau ir ierastas kaites, onkoloģisko saslimšanu skaits 20 gados pieaudzis 15–20 reižu, bet jaundzimušo mirstība ir visaugstākā bijušās PSRS teritorijā – 75 no 1000 piedzimušajiem. Ekoloģiskās katastrofas skartajās teritorijās dzīvojošie slimo ar dažādām aknu un nieru slimībām, ļoti daudziem ir anēmija, vairogdziedzera disfunkcijas, progresē asins slimības. Bērniem konstatētas iekšējo orgānu priekšlaicīgas novecošanas pazīmes – viņi sāk sirgt ar kaitēm, kas raksturīgas pēc 40 gadu vecuma. Tā 13 gadus vecais Nuržans Urkešbajevs izskatās pēc sešdesmitgadīga večuka. Un viņš nebūt nav vienīgais – medicīniskas iedzīvotāju pārbaudes atklāj 100% hronisku patoloģiju, tātad veseli bērni pie Arāla vispār nedzimst. ASV un Eiropas Savienība nu finansē projektu Arāla apkaimes bērnu organismā esošās reālās toksiskās noslodzes noteikšanai, taču kurš maksās par šo un vēl tikai gaidāmo bērnu atveseļošanu?

Gaistošā robeža starp esošo un zūdošo

Bez starptautiskas finansiālās palīdzības milzu apjomos par Arāla glābšanu nav pat ko sapņot. Teorētiķi no ANO pirms vairākiem gadiem lēsa, ka pilnīga jūras atjaunošana tās agrākajā veidolā izmaksātu 275 miljardus dolāru. Kazahstāna cerēja arī uz Pasaules Bankas palīdzību, taču nesen ASV Stratēģisko prognožu centrs nāca klajā ar paziņojumu, ka Pasaules Banka svītrojusi Arālu no savām programmām, jo to nav iespējams atjaunot. Tomēr ārvalstu klātbūtne reģionā joprojām jūtama, netrūkst arī pārgalvīgu plānu. Tā japāņi piedāvā sadalīt Arālu trīs daļās, bet daļu Amudarjas novirzīt uz Afganistānas teritoriju – kokvilnas lauku apūdeņošanai… Līdz šim par Afganistānu Arāla sakarā nerunāja, taču tai pienākas 9 km3 Amudarjas ūdens, gar kuras krastiem gada laikā aizplūst 60 km3 ūdens (līdz Arālam nonāk vien desmitā daļa, pārējo iznieko apūdeņošanai Uzbekistāna un Turkmenistāna). Vēsture atkārtojas, Afganistānā pagaidām vēl nepazīst nejēdzīgas saimniekošanas rezultātā pārpurvotas platības.

Tikmēr Kazahstāna, Uzbekistāna, Turkmenistāna un Kirgizstāna pieņēmušas vienotu sadarbības stratēģiju Arāla sakarā: kazahi piedāvā 127 km gara betona aizsprosta celtniecību, kas atdalītu vēl puslīdz dzīvo Mazo Arālu ziemeļos no pārējās teritorijas, savukārt uzbeki mēģina saglabāt tos nedaudzos saldūdens baseinus, kas vēl saglabājušies Arāla apkaimē un kas ir gandrīz vienīgais dzeramā ūdens avots Karakalpakijā. Tikmēr Turkmenbaši ar viņam raksturīgajiem pasākumu megamērogiem parakstījis jaunu gadsimta plānu – Karakuma Zelta ezera veidošanas operāciju. Tam paredzēta teritorija 2000 km² platībā. Projekta izmaksas – pieci miljardi dolāru. 1000 jaunu kanālu kilometri ņemšot ūdeni no tās pašas Amudarjas un nogādās to līdz izžuvušajam Karašora ezeram, kur veidosies jauna jūra. Katram bajam pa jūrai (līdz laikam, kad tā ies bojā – kā iepriekšējā)…

Saule un vējš, bet jūra?

Mašīna kā nākas izdrebinās uz nez kāpēc stingrajām Ustjurtas plato smilšu rievām, tad paceļas augšup, un mēs beidzot ieraugām ūdeni. Blakus tam visu iespējamo krāsu klinšu krāvumi, uz kuru fona dziļais ūdens zilums šķiet pilnīgi nereāls. Tomēr Arāls šeit vēl ir īsts. Krasts ir tik stāvs, ka šeit jūra nav diez ko tālu atkāpusies, tikai krasti «augstāki izauguši». Pie paša krasta ēnu joprojām met divu pussagruvušu armijas daļu ēku drupas, gar tām aizvijas betona plāksnēm klātais kara ceļš. Pa šīm plāksnēm viegla izrādās kutera nogādāšana ūdenī. Tiesa, no plāksnēm līdz ūdenim jāpieveic vēl dažs labs metrs gļotaini dūksnā agrākās jūras dibena. Šur tur par iespējamo iestigšanu brīdina citu pamestie dzelži.

Pašu ūdens līniju iezīmē baltu putu līnija, kas nemēdz izgaist vējā, zinātnieki joprojām nav atklājuši tās izcelsmi. Oļi, kas vēl pirms gada bijuši zem sāļā ūdens, saujā paņemti, salūst sīkos fragmentos – tik ļoti pacentusies saule un vējš.

Mēs izejam jūrā, un vairs nemaz nešķiet, ka Arāls būtu sarāvies, tā attaisnojot sava nosaukuma «sala» jēgu. Pāri klājam šļācas viļņi, mēs mēģinām noturēties kājās, ķeroties pie jebkā stabila. Apavi visiem jau balti no sāls, pamazām tādi iekrāsojas arī bikšu gali. Sākas vētra, un mums diemžēl drīz vien nākas atgriezties krastā, kur uzreiz atceramies, ka rīt, atšķirībā no saules un vēja, šīs jūras var arī nebūt.

Anna Zābere

Publicēts 2005.gada martā.

One Reply to “Arāla jūra – dzīvais mironis”

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *