16. gadsimta virtuves dārzs. Augi un cilvēki.

Viņi jau gadsimtiem nevar iztikt viens bez otra… Tā varētu sākties stāsts par leģendāru mīlas pāri, bet ne šoreiz – šoreiz par kultūraugiem un cilvēkiem. «Radības kroņa» veidoti, rūpīgas atlases un selekcijas izkopti, mežonīgajā savvaļas konkurencē izdzīvot nespējīgi, toties savu audzētāju gan pabarot, gan apģērbt, gan ārstēt un pat iepriecināt spējīgi. Turpinu stāstu par viduslaiku permakultūru un galvenajiem varoņiem – augiem un cilvēkiem.

Potager* eksperiments Oleros

Vispirms neliela atkāpe. «Vides Vēstu» rudens numurā aicināju atsaukties augsto dobju veidotājus. Pēc lasītāju ieteikuma atradu Oleru muižas saimniekus, kuriem augstās dobes labi kalpo jau piecus gadus, un Ieva Zemīte pastāstīja, ka doma par augstajām dobēm attīstījusies pavisam dabiski: «Sākot strādāt sakņu dārza vietā, atklājās, ka apakšā ir bruģis, mājas pamati un neauglīga augsne. Tā nonācām līdz augstajām dobēm, ko pildījām ar kompostu (pļavas siens, aitu mēsli utt.). Man ļoti iepatikās doma par potažeru – daiļo sakņu dārzu, kur dārzeņi un ziedi aug un smaržo, un mijas lapu faktūrās. Ir iespēja izpausties radoši.»

Pieradinātie savējie un svešzemnieki

Un nu ejam uz dārzu iepazīt personības ar izciliem radu rakstiem, kuru senči tālajos viduslaikos ar sēklām vai stādiem šurp atceļojuši no tagadējās Polijas, Čehijas, Vācijas, Francijas un citām zemēm. Reizē ar augiem šeit ieradās apmācīti ordeņa kalpi – pirmie dārznieki – un, protams, dārzkopības metodes. Mūsdienās grūti noteikt, kurā dobē ir īsti mūsējie. Daļēji var palīdzēt putekšņu analīzes no konkrētā kultūrslāņa, tomēr apzīmējums «Latvijas izcelsmes» ir visai nosacīts, jo reizē ar iedzīvotāju migrāciju, kāda reģiona ekonomisko uzplaukumu, nezāles un kultūraugi arī nestāvēja uz vietas.

Cēsu viduslaiku pils virtuves dārzā un stādījumos pie priekšpils mūra ir gan ārzemnieki, gan pieradinātie augi – kopumā vairāk nekā 50. No tuvējās apkārtnes atvests baldriāns, apinis, asinszāle, raudene, meža zemene, meža avene, zilganā kazene un melnā cūcene. Pie mūra saglabājies mārrutks – varbūt pat no grāfa Zīversa dārza. Ekspozīcijā ir arī dažas nezāles, ko izmanto saimniecībā. Piemēram, nātre un strutene noder raudzējuma gatavošanai, lai vēlāk ārstētu un stiprinātu kaitēkļu un slimību bojātos augus.

Pupu sacensības

Viduslaikos audzēja zirgu jeb lauka pupas, sīkākas nekā mūsdienās pierastās cūku pupas, taču tikpat ražīgas, garšīgas un galvenais – uzturvielām bagātas. Tās pievienoja sautējumiem gavēņa laikā un cēla galdā gan zemnieku, gan kungu mielastos. Cēsu pils dārzam pupas iegādātas Anglijā no «Mantojuma sēklām». Šopavasar salīdzināšanai iestādīju arī Latvijā selekcionēto šķirni ‘Lielplatone’. Tā domāta zaļmasas ieguvei, ātri izdīgst, straujāk izaug gara, vēlāk vējā lūst un saveldrējas. Salīdzinot abas šķirnes, ražīgākas, arī stabilākas un tuvākas viduslaiku izskatam tomēr ir Anglijas pupas. Interesanti, ka tām vispirms izaug viens stublājs, bet visai drīz pievienojas vēl viens vai pat divi, un visiem izveidojas desmit vai vairāk pākšu.

Vilinošās piparmētras

Pie ieejas Cēsu pils dārzā, ievērojot viduslaiku tradīciju, aug piparmētra ar spēcīgu mentola aromātu, sagaidot un sveicinot katru ienācēju. Auga izcelsme – vietējā, no Cēsu pilij kādreiz piederošās Dukurmuižas dārza. Speciālisti uzskata, ka precīzu šķirni noteikt grūti, jo piparmētras savā starpā viegli krustojas. Vēl viena mētra, kas atvesta no Priekuļu pagasta, ar kruzuļainām lapām un maigu, saldenu aromātu, visdrīzāk – Ēģiptes mētras varietāte, spēj pārsteigt pat rūdītus botānikas speciālistus. Kolekcionāre no Polijas, kura rakstījusi pētījumu par pasaules piparmētrām un kurai pašai dobēs esot ap simtu, atzinās, ka tādu, kā mūsu kruzuļainā, redz pirmo reizi. To pašu stāstīja vācietis, kuram dārzā esot aptuveni 70 šķirņu un izpētījis vēl kādas 70.

Varenās saknes

Ko Livonijas ļaudis ēda pirms kartupeļu uzvaras gājiena? Rāceņus! Vēsturiskajām šķirnēm vislīdzīgākā ir ‘Petrovski’, kuras sēklas var iegādāties Polijas vai Igaunijas piedāvājumā. Patiešām garšīgs dārzenis, ēdams ne tikai cepts, vārīts un sautēts, bet arī svaigs. Rāceņi ātri izdīgst, strauji aug un labi ražo. Augustā uz lapām mēdz parādīties miltrasa, ko apkaro ar atšķaidītu ķiploku raudzējumu. Lielākais rācenis šoruden svēra 700 gramu.

Viduslaikos pazina dzeltenus, koši sarkanus un pelēcīgi baltus burkānus. Līdz oranžajiem bija jāpagaida vēl pāris gadsimtu. Audzējot tos augstajās dobēs, jārūpējas, lai augsne būtu pietiekami irdena un saknes brīvi tiektos «uz Zemes centru». Ja iesēj un neretina, bet ēst gatavošanas vajadzībām ik pa laikam izvelk kādu burkānu, aizspiežot tukšo vietu, līdz rudenim izaugs visi. Anglijas dzeltenā burkāna ‘Yellowstone’ sēklas Cēsu pils dārzam uzdāvināja Nacionālā botāniskā dārza direktors Andrejs Svilāns. Ļoti ražīga un garšīga šķirne. Nost ar padomju laiku aizspriedumiem, ka dzeltenie ir lopu burkāni!

Mūsdienu restorānu karalis pastinaks ar maigu un neitrālu garšu viduslaikos bija viena no galvenajām sastāvdaļām sautējumos. Dārzā tas pieprasa kārtīgi uzirdinātu, trūdvielām bagātu dobi, lai garā baltā sakne izaugtu taisna un nesazarotos. Jāievēro, ka tas dīgst lēni un tik ilgi, ka dārzniekam jau zūd pacietība. Pastinaks aug un briest līdz septembra beigām. Tā lapas nav ēdamas un tiek uzskatītas par indīgām.

Brīnumainie gurķi

Cēsu pils dārza centrālajā dobē aug slavenība – Himalaju jeb Sikimas gurķis (Cucumis sativus var. Sikkimensis), kura sēklas iegūtas no Anglijas «Mantojuma sēklu» kolekcijas. Kāpēc tieši šī šķirne? Lai gan ir vēsturiskas ziņas, ka jau pirms viduslaikiem Latvijas teritorijā audzēti gurķi, diemžēl līdz mūsdienām tie nav izdzīvojuši.

19. gadsimta vidū, apceļojot Indiju un Himalajus, izturīgo šķirni atrada britu botāniķis sers Džozefs Daltons Hukers. Gurķis pacieš temperatūras svārstības, ir mazāk uzņēmīgs pret miltrasu, tomēr Latvijas apstākļos audzētajam krāsa un mizas raksts atšķiras no vecos akvareļos zīmētā sarkanīgi brūnā ar plaisainu mizu. Šādi aizsargāties gurķim nākas tikai skarbajā kalnu klimatā ar aukstām naktīm, karstām dienām, ļoti spilgtu sauli un spēcīgu ultravioleto starojumu. Pils dārzā «himalajietis» no apakšas tiek sildīts ar zirgu mēsliem un ik pa laikam saņem enerģijas devu ar atšķaidītu nātru raudzējumu. Kā jau kalnietim, tam ir lazdu trepītes, kur rāpties. Pēc tādām rūpēm arī raža ir atbilstoša.

Augi ar leģendām

Gandrīz katra auga biogrā jā ir leģendas, tomēr vēstures dokumentos grūti atrast «brīnumpasaku» pirmavotu. Piemēram, izops lielās devās ticis lietots, lai mūki varētu nomākt vīrieša dabisko vajadzību pēc sievietes. Medicīniskajā literatūrā pagaidām tam nav apstiprinājuma. Izops ir laba garšviela, ar tā kompresēm ārstē galvassāpes, bet, lietojot iekšķīgi, var attīrīt organismu. Uzskata, ka izops atbaida suņus, kaķus un ļaunus cilvēkus – tā teikts viduslaiku rakstos.

Par lupstāju – potences līdzekli (pretēju izopam), kas vairojis vīru varēšanu, – ķiķina daudzi no Vācijas, Austrijas vai Šveices atbraukušie. Lūdzu, lai gide Ilona paprasa vācu pensionāriem, kādēļ lupstājs tiek uzskatīts par ko viagrai līdzīgu. Diemžēl senioriem šī tēma vairs nav aktuāla: «Lupstāju liek pie zupas, pie gaļas, pie visiem sāļajiem ēdieniem. Tas uzlabo garšu…» Un viss. Taču lupstājs ir teicams palīgs gremošanas veicināšanai, kā arī ātrā palīdzība, ja iekož lapsene vai bite.

Un cilvēki…

Viņu dēļ viduslaiku dārzā nekad nav garlaicīgi. Te var novērot emociju un izpausmju amplitūdu – no eksaltētas sajūsmas līdz klusai dievināšanai, no diplomētu agronomu zinātniskajiem spriedumiem un gudriem «konkursa jautājumiem» līdz uzstājīgiem ieteikumiem, kuri nekavējoties jāizpilda.

Ir pētersīļu cilvēki, un ir piparmētru cilvēki. Pirmie pils dārzā pagriežas pa labi, pasveicina pētersīli, parunājas ar seleriju, bet otrie dodas pa kreisi un pie reizes «iebrauc matos» piparmētrai. Kreiļi vai labroči, kas to lai zina… Vēl ir diļļu atklājēji, kuri pie saviem sasniegumiem pieskaita arī fenheli un vēl mēģina pārliecināt dārznieci, ka viņa ir smagi kļūdījusies, to stādot. Pārsteidz arī tie, kuri no visiem eksotiem un retumiem izceļ tieši koriandru, kam te nesalst, nekas nekaiš un rudenī mierīgi nogatavojas sēklas. Koriandrs, pēc ļaužu domām, var izaugt tikai tropiskajā klimatā, kompānijā ar pipariem, krustnagliņām un muskatriekstu.

Sievas koriģē vīrus, lai kārtīgi sabildē dārzu no visiem stūriem, jo «nākamgad dāčā būs šitāda kārtība». Augi ir apbrīnojami pacietīgi pat tad, kad dārzā ienāk apmeklētāji, kuri noplēš to lapas. Daudzi ir pārliecināti, ka dārzā vakaros izrauto no rīta sastāda par jaunu. Rīgas gidi, kuri pavada mazas, bet gana «biezas» grupiņas un valsts valodā nerunā, arī dārznieci nepamana. Pieiet pie dobes, atkasa burkānu vai enerģiski izrauj nabaga rācenīti, parāda grupai un tad iesprauž atpakaļ zemē.

Ne dienu bez starptautisko amatieragronomu padomiem visās valodās: gurķi ir kabači, piparmētra ir nātre, gurķene ir nezāle, fenhelis ir dille, pastinaks ir selerija, burkāni ir pētersīļi, izops ir lavanda, bet nātre ir pārpratums. Vienīgi kāposts ir kāposts. Vecmāmiņas devīgi dod padomus kaitēkļu apkarošanā ar «Coca-Cola».

Daudz vairāk pieminēšanu rakstos pelnījuši tie tālo zemju ceļotāji, kuri neslēpj sajūsmu un neliekuļo, novēl saglabāt tradīcijas un neļauties aizmirst senās saimniekošanas metodes.

Pamēģiniet beduīnam pārdot tuksneša smiltis! Tas pats – pamēģiniet sajūsmināt Itālijas iedzīvotājus ar Baltijas vēsajā vasarā augušajiem dienvidu augiem, kuri pēc izskata ir tāla atblāzma no Vidusjūras aromātiem un raženuma. Un tomēr! «Marko, Džordžo, paskatieties – baziliks! Bellissimo! Grandissimo!» – viņu prieks ir neviltots.

Mani iepriecina tie, kuri atnāk uz dārzu relaksēties pēc nogurdinošām darba stundām kabinetā, kuri nāk ar smaidu, ar interesi par to, kas jauns, kas izaudzis un kas gatavojas ziedēt. Un vēl – dārzkopji no jaunās trimdas. Latvieši no Anglijas, Norvēģijas un Vācijas stāsta par ilgām pēc sava dārza un centieniem izveidot vismaz vienu dobīti betonētajā pagalmā, iestādīt gurķus kaut mucā, iesēt salātus, dilles un puķes podos, burciņās vai spainīšos.

Dārza prieki un dārza kreņķi. Par ko gan citu dārzniece var stāstīt? Protams, gribētos, lai visu gadu būtu silts un zaļš bez gala, kopš pavasara reibinoši smaržotu, no maija līdz pat rudenim ziedētu. Mūsu zemītē tas brīnums, kas sākas no mazas sēkliņas, no maza stādiņa, ir trausls un saudzējams. Un latvietis patiesībā ir burvis un faķīrs, jo spēj izaudzēt tādus dienvidu augus, par ko pati daba ir pārsteigta.

* Potager (franču val.) – sakņu dārzs.

Līga Eglīte, Cēsu viduslaiku pils dārzniece
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 04/2017

Atbildēt